Laikam vēlējušies ko pieklājīgu un vieglu. Ko par šādu uzņemšanu teikt? Vai rupjāk nav apsūdzēt rupjībā romāna autoru? Drīzāk gan šāda reakcija jāuztver kā kompliments, jo iemesli, kādēļ romāns var nepatikt nepacietīgākiem lasītājiem, var būt tie paši, kādēļ tas to dara īpašu izvēlīgākiem lasītājiem. Pirmkārt, Rimminens piedāvā humānu un asprātīgu romānu, neraugoties uz to, ka paspļaudās ar rupjībām. Pat autora vecmāmiņa beigu beigās romānu pieņēma, kā vēstīts tā anotācijā. Vai filoloģijas studentes ir iesīkstējušākas nekā somu vecāmāte attieksmē pret lādzīgiem, asprātīgiem un parupjiem puišiem, kuriem nav ambīciju? Romāna necilie varoņi sarežģītiem, nedzirdētiem vārdiem gvelž par sadzīvisku naturālismu - nu un? Valodu studentiem jābūt gataviem uz literārām provokācijām. Kāpēc šāda neļaušanās eksperimentiem, bet inerta tendence uz pieklājīgu vieglumu? Tāda attieksme pavisam noteikti nav intelektuālu panākumu garants, un, ja Rimminens būtu rakstījis, kā to vēlētos kritiskie studenti, diez vai viņš stāvētu viņu priekšā.
Kas te specifiski somisks?
Varbūt Alus tarbas romānā ir kas specifiski somisks, kas ļauj to uztvert un novērtēt labāk Somijā nekā Latvijā? Ko tādu gan ir nekorekti vaicāt pasaulē, kurā sociālā esība ir akadēmiski sadrumstalota un problematizēta, lai tieši nepaustu šādus potenciāli aizvainojošus vispārinājumus par cilvēku grupām un nācijām. Helsinkus romānā var paturēt prātā kā fonu, kas katram veido savas asociācijas. Alus tarbas romānam objektīvi piemīt īpašības, kas to dara interesantu uz pasaules literatūras fona, - un tā dēvētā sarežģītība ir viena no tām. Par to sarežģītību - romāns ir ilgi rakstīts (četrarpus gadus, lai aprakstītu 24 stundu norisi, precīzāk, dīkstāvi), un ne vien tāpēc, ka Rimminens, kā pats atzīst, ir lēns rakstītājs, bet tāpēc, ka viņš vērpa savu valodu. To viņš darīja, talkā ņemot savas dzejnieka iemaņas. Tāpēc romāns nelasās raiti kā «lata romāns». Visa tā laika stiepšana, bezmērķīgi klīstot pa rajonu, kas tik izvērsti aprakstīta Alus tarbas romānā, kur citur šādā dīkstāvē meklēt darbību, ja ne rūpīgā šīs dīkstāves fetišā caur valodu? Bezdarbība ir valodai grūti pārstrādājama un sīksta matērija, bet pateicīga viela modernajai literatūrai, jo pasaulē ir bezgala daudz sabiedrībai «nevajadzīgu» cilvēku, kuri bezmērķīgi klimst pa bezpersoniskiem rajoniem.
Somu Bekets
Rimminenam kritiķu bieži piedēvētais salīdzinājums ar Semjuelu Beketu acīmredzot ticis par visai statisko un absurdo dzīves tēlojumu. Priekš Beketa Alus tarbas romānā notiek visai daudz. Grāmata salīdzināta arī ar Džeimsa Džoisa Ulisu - laikam tāpēc, ka Alus tarbas romānā visai bārkstainā valodā aprakstīta viena diena galvaspilsētas klaidoņu dzīvē. Varoņi ir trīs somi proletārajā Kallio rajonā Helsinkos, kas ir apskatāms Kaurismeki filmās, - rajonā ar «picu un ugunsdziru iestādījumiem» un biroju telpām bez nosaukumiem, kuru nolaistās žalūzijas un traipainie logi nekādi neliecina par uzņēmējdarbību. Vienu no puišiem sauc par Speķistu, jo viņam garšo viss treknais, piemēram, gaļas pīrādziņi, pica un zivju pirkstiņu garoziņas. Maršalu sauc par Maršalu vienas pārbāztā metro noturētas, par maršala Mannerheima dienas pāli nokrustītas kaismīgas runas dēļ. Trešais - Henninens bija Henninens, jo Henninens ir viņa uzvārds. Varoņu personības, ja ar personību saprot pašreflektējošu rīcības cilvēku, romānā tikpat kā neparādās. Viņi ir daudzdzīvokļu rajonā mītoši rēgi ar neskaidrām identitātēm un lasītāja acij nepieejamu iekšējo pasauli, kurus piemeklējusi verbāla caureja. Komiski tipi, kuri vārās par dažādām sadzīviskām lietām un nokļūst mulsās situācijās ar kaimiņiem un policistiem, un citiem rajona iedzīvotājiem. Vienam arī uzkakā kaija - nu kaut kā tā. Sarunas un darbības ir nepabeigtas, saņemties viņi nespēj tikpat kā nekam, un darīt viņi visu cenšas uz otra rēķina. Piemēram, šāds dialogs: «Paņem man kafiju» - «Pats paņem.» Aizsākot kaut ko runāt, puiši to ātri aizmirst. Daļa romāna «asuma» ir iekš tā, ka prozaiskiem fenomeniem Rimminens izgudro pagrūtus vārdu salikumus un tulkotāja Maima Grīnberga tos asprātīgi pārnes latviski - iemetējkolēga, rīkotājboss, īsumziņas, tuvākmīlestība, rītžvinguļains izvarotājmežainis, fragmentsoļojums utt. Savukārt rupjības Grīnberga piemēro Latvijas nu jau stipri krieviskajai valodas ainavai.
Rimminens ir sacījis, ka viņam nepadodas stāsti. Grūti jau veidot stāstu rajonā, ko raksturo vārdi «tur bija visai tukšs». Tā, ka varoņiem neatliek nekas cits, kā «atkal manīt sevi iegrimstam paša darbībā», kas izvēršas par literāri leknu apziņas plūsmu.