Pensijā viņa aizgāja, tomēr par savu profesionālo pienākumu uzskatīja sava amata pēcteci ievadīt atbildīgā darba sarežģītajos labirintos. Alna Viva Putniņa ilgus gadus nostrādājusi Rīgas 1. slimnīcā par laboratorijas ārsti. Arī tagad reizi nedēļā no savām mājām Ogrē viņa dodas uz Rīgas 1. slimnīcu, lai uzvilktu balto halātu, tomēr par lielu vērtību uzskata beidzot rimtāku ikdienas soli.
Mammas nosapņoti vārdi
Alnas mamma bijusi dziedātāja, dziedājusi Rīgas Operas korī, un toreiz ar kori iestudējuši Rosīni operu Seviljas bārddzinis. «Tas mammai bija sarežģīts dzīves periods, un reiz naktī sapnī viņa redzēja epitāfiju: «Es būšu neatzīts mūzikas ģēnija gars Alna Viva.» Seviljas bārddzinī gan ir grāfs Almaviva, bet mamma nosapņoja tieši Alna. Viņa man ielika abus šos vārdus, bet no mūzikas ģēnija manī nav nekā,» smej Putniņas kundze, stāstot, kā tikusi pie sava vārda.
Mamma gribējusi, lai meita savu karjeru virza mūzikas jomā, tomēr Alna rīkojusies citādi. «Mamma viena audzināja mūs, trīs meitas, un mana autoritāte bija vecākā māsa dejotāja, kura ņēma pār mani virsvadību. Vidusskolu pabeidzu bez izcilām sekmēm, un man bija izdomas trūkums, ko darīt tālāk. Aizgāju uz Medicīnas institūta Stomatoloģijas fakultāti,» jaunības izvēli pamato Putniņas kundze.
Viņa nenožēlo profesijas izvēli. Atceras, kā pēc augstskolas nonākusi Mežotnes ambulancē: «Apkārt brīnišķīgi cilvēki, sabiedriskā dzīve kā nekur citur, bet man kā jaunam zaķim tā atbildība būt ambulances vadītājai nozīmēja visu laiku būt darbā. Es aizmuku uz pirmo vietu, kur varēju, - uz Bauskas slimnīcu, tur sāku strādāt par laboratorijas ārsti.» Lai cik psiholoģiski grūti klājies Mežotnē, no šīs dienas skatpunkta daktere Putniņa savu sākotnējo pieredzi uzlūko kā ārkārtīgi vērtīgu: «Tā attīstīja medicīnisko pieredzi, kas iet cauri visai dzīvei.»
Lai Rīgā būtu iespēja dabūt dzīvokli, 1971. gadā Alna atgriezusies galvaspilsētā pie mammas. «Sāku strādāt tā saucamajā komunistu specslimnīcā Linezerā. Tolaik laboratorijā kopā ar mani strādāja brīnišķīgi cilvēki, un šajā darbavietā pavadīju 18 gadu. Vēlāk, 1998. gadā, pārnācu strādāt uz dežūrām Rīgas 1. slimnīcas Reanimācijas nodaļas laboratorijā. Man dzīvē nekad nav bijis tā, ka kaut vienu dienu būtu palikusi bez darba. Parasti esmu strādājusi divās darbavietās, jo ārstiem jau nekādu lielo algu nav bijis - ne tad, ne tagad,» atzīst daktere Putniņa. Viņa kļuvusi par Rīgas 1. slimnīcas laboratorijas vadītāju, darbs paticis, taču pirms pāris gadiem pienācis brīdis, kad mediķei šķitis - jāiet pensijā! «Domāju, nav ētiski tik vecam cilvēkam vairs strādāt. Ir daudz jauno, kam jāstrādā,» uzskata seniore un turpina, «veci cilvēki ir ar īpatnībām, ar savu dzīves pieredzi, ar saviem uzskatiem un ļoti reti tos lauž. Jauniem un enerģiskiem lauzīties ar vienu tādu ir grūti.»
Darba tikums nav zudis
Daktere Putniņa no kolēģiem atvadījusies ar godu - atradusi savam amatam piemērotu kandidātu, tomēr darbā palikusi uz ceturtdaļslodzi, lai ar padomu piepalīdzētu jaunajai laboratorijas vadītājai. «Piestrādāju ugunsdzēsēja režīmā,» pasmaida Alna Putniņa. Viņa lepojas ar kolēģu profesionālajām spējām, gandarīta, ka laboratorijā ir laba aparatūra, un novērtē gados jaunāku speciālistu darba tikumu. «Saka, ka mūsdienās darba tikums ir zudis. Nav zudis! Meitenes sēž līdz naktij un pāri pusnaktij, kamēr visu padara. Vismaz mūsu laboratorijā cilvēki strādā kārtīgi,» novērojusi daktere.
Pensija Putniņas kundzei nav liela, bet «ne tik ļoti maza, lai aizietu bojā». Tomēr dzīves kvalitāte senioram esot nīkulīga, iztiekot tikai ar vidusmēra pensiju. «Nevar atļauties ne grāmatas nopirkt, ne uz teātri aiziet. Tāpēc esmu pateicīga, ka man šeit ļauj pastrādāt,» saka daktere. Sākumā, aizejot pensijā, Alna nopriecājusies, ka beidzot mājās varēs izdarīt visu. «Adīšu, iešu uz izstādēm, lasīšu un cakošu māju, pievērsīšos dārzam... Tas, ka man no rītiem nav agri jāceļas, man patīk. Bet tagad, reizi nedēļā braucot uz darbu, sevi pieķeru pie domas - ja kaut ko no mājas lietām neizdarīšu šodien, izdarīšu rīt. Kas no tā mainās? Man nav tik disciplinēts raksturs. Tiesa, lasu es daudz - esmu izlasījusi visu Anšlavu Eglīti. Ja senioram ir nauda, brīvs laiks un veselība, dzīves kvalitāte ir viena; ja nav naudas un veselības, bet ir brīvs laiks, pilnīgi cita - patiesībā tā ir traģēdija,» uzskata Alna.
Tā ir dzīve
Jau otro gadu Putniņas kundze darbojas folkloras kopā Artava, kurā dalībnieču vidējais vecums ir 77 gadi. «Vecākajai ir 85 gadi, un viņas ir tādas riktīgas sievas! Es arī esmu no tām, kas izlec. Tā, kura netur muti ciet, - man ļoti žēl,» smej Alna un piebilst: «Kārtīga dziedāšana katram ir svarīga. Arī tas, ka jāiet kopā uz skatuves, ar kādu ir jāpastrīdas, - tā ir dzīve, tās nav tikai mājas. Arī mājiniekiem tad tu liecies interesantāks nekā tad, ja sēdi tikai virtuvē.»
Ar gadiem emocijas paliek bālākas - novērojusi daktere Putniņa. «Tas ir objektīvs rādītājs. Iespējams tāpēc, ka cilvēks savā dzīvē tik daudz ir pieredzējis, ka pārstājis īpaši kreņķēties. Jā, nav spilgtu emociju, pat teātra izrādes vairs tik ļoti neaizkustina. Tāda priecīga lidojuma kā jaunībā vairs nav,» atzīstas Alna.
Seniore atceras, kā kopā ar mammu un māsām rīkojušas brīnišķīgus Ziemassvētkus - ar dāvanām, pantiņiem, mielastu: «Tad, kad bija dzīva mana mamma, šajos svētkos sanāca visi radi. Reiz biju tik pārsteigta, kad mana mammīte, būdama 90 gadu veca, no galvas mums nolasīja veselu poēmu! Visu dzīvi no viņas nebiju neko tādu dzirdējusi.» Bet kā Alna Viva Putniņa pati sagaidīs Ziemassvētkus? «Būšu mājās klusumā un mierā. Varbūt ciemos būs mazmeitiņa. Jaunībā tam nevar noticēt, bet tagad mājās ir vislabāk, arī vienatnē. Ir kaut kas garšīgs. Var uzvilkt savu burvīgo kleitu, izrotāties, iedzert glāzi vīna un raudzīties eglītē. Burvīgi!»