Jau 10. reizi Rīgā kāzu mēnesī, augustā, tika godināti tie rīdzinieki, kuru laulības mūžs šogad sasniedzis pilnbriedu - 50 gadu.
Un atkal «rūgts!»
Pasākumu rīkoja Rīgas dome un Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļa, vadīja Dailes teātra aktieris Artis Robežnieks, uzrunas teica, goda diplomus dalīja un puķes zelta kāzu jubilāriem dāvāja Rīgas mērs Nils Ušakovs un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja Eiženija Aldermane. Pēc svinīgās sveikšanas sanākušos priecēja Uģis Roze ar skaistākajām latviešu dziesmām par mīlestību.
Pēc koncerta bija viens no saviļņojošākajiem pasākuma mirkļiem - «rūgts!» visiem zelta kāziniekiem. Tā vien šķita, ka, sniedzot viens otram skūpstu, sirmās kundzes un kungi atkal pārtapa jaunos mīlētājos - kā toreiz pirms 50 gadiem.
Jūtas pāraug atbildībā
Rūpju pilns, taču ne mazāk saviļņojošs šis notikums bija arī pašai Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Viktorijai Paņko, kura ar dzīvesbiedru Alfrēdu Paņko šogad septembrī svinēs savas zelta kāzas.
Taujāta, kas ir pusgadsimta vērtas kopdzīves pamatā, Viktorijas kundze nešaubās: «Mīlestība vienam pret otru, atbildība, pienākuma izjūta pret ģimeni un spēja vairāk domāt par otru nekā par sevi.» Bet tas nenozīmējot uzupurēšanos otra labā. Paņko kundze saka - ja ir savstarpējā sapratne un mīlestība, rūpes vienam par otru, par bērniem un mazbērniem kļūst pašsaprotamas un veido vienotu ģimeni.
«Sākumā tā ir mīlestība un aizraušanās, bet vēlāk šīs jūtas pāraug atbildībā. Tā ir mīlestība tādā rudenīgā izpausmē,» saka Viktorijas kundze.
Ja ir, tad ir
Vai pēc 50 gadu kopdzīves iespējams dzīvesbiedrā iemīlēties no jauna - ar taureņiem pakrūtē, dzirkstelēm acīs? «Domāju, ka ne. Un tas būtībā arī nav vajadzīgs, jo viss ir kopējs no sākuma līdz beigām,» uzskata Viktorija Paņko. Viņa atzīst - ar dzīvesbiedru esot tā saauguši, ka ikdienā jūtot pat tik smalkas vibrācijas kā viens otra domas. «Pilnīgi jūtu - ir jāizņem mobilais tālrunis no somiņas, vīrs tūliņ zvanīs. Citreiz zvanu uz mājām, un Alfrēds saka: «Jutu, ka piezvanīsi.» Tas jau ir pilnīgi normāli, sajust vienam otru tādā līmenī. Domāju - laulībā, ja ir, tad ir, ja nav, tad nav.»
Raugoties uz pārējiem jubilāriem, Dzimtsarakstu nodaļas vadītājai bijusi pacilājoša sajūta. «Man pašai pasākums ļoti patika, jo viss bija vienkārši un ļoti sirsnīgi,» atzīst V. Paņko.
Atcerēties visu labo
Starp jubilāriem bijis pāris, kas kopā nodzīvojis 65 gadus, un pieci pāri, kam rit sešdesmitais laulību dzīves gads. Kaut pieteikušies bija 135 pāri, vairāki nevarēja ierasties veselības dēļ - viens otrs tā satraucies, pārdzīvojums bijis tik liels, ka svinību vietā nācies lūgt mediķu palīdzību.
«Jubilāriem gribu novēlēt vispirms veselību - tā ir pati trauslākā. Tad dzīvesprieku. Un, katru rītu pamostoties, atcerēties visu to labo, kas dzīvē ir bijis. Tā ir laime - šajā vecumā ik rītu sagaidīt sauli un vakarā to pavadīt. Un vēl - vajadzētu pēc iespējas vairāk teikt viens otram labus vārdus,» saka V. Paņko.