Valsts aizsardzības militāro objektu un iepirkumu centra Apsaimniekošanas departamenta Vides nodaļas LIFE+ projekta vadītāja Laura Jukāme un ornitologs Viesturs Ķerus, kurš piedalās dabas aizsardzības plāna Ādaži izstrādē, Dienai stāsta, kā izdodas apvienot dabas aizsardzību un vienlaikus veikt militārās mācības šajā teritorijā.
Viegli pielāgojas
Ādažu militārā poligona specifika ir klajo virsāju un kāpu komplekss, taču te sastopami arī īpaši aizsargājami saldūdeņu, mežu un purvu biotopi. Lielākoties teritorijā ir no traucējumiem atkarīgs biotops, un bez militāro mācību procesa tas aizaugtu un pārvērstos par mežu. «Mūsdienu Eiropā, kur lielākajā daļā teritorijas daba izjūt milzīgu slodzi, ko rada intensīva lauksaimniecība, mežsaimniecība un blīva apdzīvotība, militārie poligoni ir kā dabas saliņas, kurās netiek lietota lauksaimniecības ķīmija, nenotiek intensīva mežsaimniecība un ārpus militārajām mācībām ir sastopams ļoti maz cilvēku,» skaidro L. Jukāme.
Militārās mācības ir process, pie kura sugām un biotopiem ir viegli pielāgoties, jo tās atgādina dabisku traucējumu, kam galvenokārt ir lokāla iedarbība, un rezultātā rodas daudzveidīgas dabas nišas. Turklāt šajā laikā, kad dabiskā traucējuma iespējamība vidē ir samazināta līdz minimumam, militārajās mācībās notiekošā spridzināšana, izbraukāšana, ierakumu veidošana un dedzināšana, kas rodas pastarpināti, veido un uztur Latvijā retu ainavu - klajo virsāju, kas ir mājvieta daudzām retām sugām, kuras citādos apstākļos mitināties nevarētu.
Putni un abinieki
Zaļā vārna mīt klajo virsāju platībā un ir kritiski apdraudēta putnu suga visā tās dzīves areālā. Latvijā ligzdo vairs tikai ap 20 zaļo vārnu pāru, turklāt visi šie pāri sastopami Garkalnes apkārtnē, tostarp Ādažu poligonā katru gadu ligzdo divi līdz pieci pāri. Te mīt arī stepes čipste, kas ir Eiropas Savienībā (ES) aizsargājama suga un mēdz dzīvot piejūras klajo kāpu zonā. Patlaban, kad piekraste ir samērā apdzīvota un aizaug, šī retā suga radusi patvērumu Ādažu poligonā, kur mīt vislielākā populācija visā valstī. Poligonā un tam pieguļošajos purvos un mežos samērā lielā skaitā sastopamas arī tādas ES aizsargājamas sugas kā rubenis, vakarlēpis, sila cīrulis, brūnā čakste. Poligonā un aizsargājamo ainavu apvidū Ādaži var novērot arī teju dabas brīnuma statusu ieguvušos putnus, kā pupuķi, Latvijas mazāko pūcīti apodziņu, reto meža balodi, lielo čaksti, trīspirkstu dzeni, mazo ērgli, ķīķi, medni, mazo mušķērāju, ormanīti, purva piekūnu, melno stārķi un zilrīklīti, kā arī citus putnus.
Tā kā poligona vide ir pasargāta no lauksaimniecības ķīmijas, tajā sastopami reti abinieki, piemēram, smilšu krupis un varžukrupis. Projektā LIFE+ ierakstītas to balsis zem ūdens, kas ir interesants materiāls klausītājiem un līdzeklis labākai šo sugu izplatības apzināšanai valstī. Klajās, tuksnesīgās ainavas iemīļojušas aizsargājamās sila ķirzakas un gludenās čūskas.
Poligonā novērojama arī liela retu augu un bezmugurkaulnieku daudzveidība, piemēram, lielā skaitā zied citur samērā retās meža silpurenes, dižā jāņeglīte, jumstiņu gladiola, dažādas dzegužpirkstītes, retas staipeknīšu sugas, kā arī sastopama tikai ļoti tīros ezeros augošā, Latvijā ļoti retā Dortmana lobēlija. No daudzajām bezmugurkaulnieku sugām raksturīgākās aizsargājamās sugas poligonā ir raibspārnu smiltājsisenis, parkšķis, dažādu sugu krāšņvaboles, ES teritorijā ārkārtīgi retais skabiozu pļavraibenis, kā arī Latvijas 2015. gada kukainis lielais mārsila zilenītis.
Ar dabiskām metodēm
«Galvenie iemesli, kāpēc nepieciešami apsaimniekošanas pasākumi - un plāns, kā tos veikt -, ir pakāpeniska biotopu degradācija. Drauds virsāju biotopiem ir traucējuma trūkums (pēdējās desmitgadēs mazinājusies militāro mācību intensitāte), tāpēc virši noveco un virsāji aizaug ar kokiem. Arī purvu biotopus apdraud aizaugšana ar kokiem, bet tam ir cits iemesls - savulaik veiktā meliorācija,» stāsta V. Ķerus.
No traucējumiem atkarīgajiem biotopiem, kā arī tos apdzīvojošajām sugām nepieciešams dabisks traucējums - ugunsgrēki, vējgāzes, kukaiņu masveida uzbrukumi atsevišķām meža platībām, lielo zālēdāju baru pārvietošanās un citi dabiski procesi, kas mūsdienās ir ierobežoti un faktiski vairs nav sastopami. Militārās mācības šādus procesus savā veidā kompensē. Tomēr vietās, kur militārās mācības nav sniegušas vēlamo efektu, tiek lietotas apsaimniekošanas metodes. Piemēram, tur, kur jācīnās ar teritorijas aizaugšanu, tiek organizēta koku un krūmu ciršana. Virsājs tiek pļauts, ja tas izveidojis pārāk vienveidīgas platības un savā attīstības procesā sasniedzis to vecumu, kad sāk dabiski atmirt. Šīs metodes dod tūlītēju efektu - apaugums tiek novākts, virsājs nekavējoties sāk atjaunoties, no nopļautajiem ceriem dzenot jaunas atvases. Minētās metodes ir ērti saimnieciski organizējamas, bet no dabas viedokļa nesasniedz vispilnīgāko efektu, jo aizaugšanas problēmu risina uz relatīvi neilgu laiku; viršu augi pēc pļaušanas atjaunojas jau no esošajiem krūmiņiem jeb veģetatīvi - netiek veicināta jaunu sēklu dīgšana. Efektivitātes ziņā, kā arī pēc būtības dabiskāku efektu nodrošina kontrolētā dedzināšana - galvenokārt virsājos, arī sausos priežu mežos - un augsnes virskārtas norakšana.
Kontrolēta virsāju dedzināšana Ādažu poligonā notiek jau kopš 2009. gada un sniedz ļoti labus rezultātus - veidojas dabiska mozaīkveida ainava ar augu grupām, ķērpju laukumiņiem un atklātām smiltīm, bezmugurkaulnieku daudzveidība, palielinās reto un aizsargājamo sugu īpatsvars, teritorijā laiku pa laikam no jauna tiek konstatēta kāda reta un aizsargājama ar degšanu saistīta suga, dedzinātajās platībās novērojama dabiskajiem procesiem atbilstoša no traucējumiem atkarīgā biotopa attīstība. Būtisks ieguvums no kontrolētās dedzināšanas ir virsāja atjaunošanās no sēklām, jo viršiem kā tipiskiem no traucējuma atkarīgiem augiem evolūcijas gaitā izveidojies pielāgojums un sēklas pastiprināti dīgst pēc karstuma sajušanas. Pēc degšanas zeme bieži ir gandrīz kaila, un tas ir labākais brīdis, kad jaunajiem viršiem augt un attīstīties, tāpēc sēklām piemīt spēja just degšanu un pēc tās strauji attīstīties, lai ieņemtu nupat radušos brīvo nišu.
Ādažu poligonā plānots sākt virsāja atjaunošanu, arī norokot augsnes virskārtu. Tā ir citur Eiropā atzinību guvusi metode, ar kuru var iegūt ilgstošu efektu. Norokot augsnes virskārtu, no teritorijas tiek aizvāktas barības vielas, kas koncentrējas augsnes slānī un veicina teritorijas aizaugšanu. No traucējumiem atkarīgās sugas galvenokārt iemīļojušas ļoti nabadzīgas augsnes un cieš no pastiprinātas barības vielu nonākšanas vidē jeb eitrofikācijas (piemēram, lauksaimniecības dēļ), jo nav spējīgas konkurēt ar leknākiem augiem. Norokot augsnes virskārtu, tiek radīti klaji smilšu laukumi, kuros var ienākt nabadzīgo augšņu mīļotāji un patvērumu rast visi, kam kādā no dzīves posmiem nepieciešama klaja smilts. Dabiskā, no traucējumiem atkarīgā biotopa attīstība smiltājā var sākties no pašiem pamatiem, tāpēc salīdzinājumā ar citām metodēm paies ļoti ilgs laiks, līdz būs nepieciešama atkārtota iejaukšanās, veicot apsaimniekošanu.
Plāns darbojas
Līdz pat 2017. gadam dabas aizsardzības pasākumi aizsargājamo ainavu apvidū Ādaži, kurā lielāko daļu aizņem Ādažu poligons, notiek ar ES LIFE+ programmas atbalstu. LIFE+ projektā Putni Ādažos jeb Īpaši aizsargājamo putnu sugu aizsardzības stāvokļa uzlabošana Natura 2000 teritorijā Ādaži notiek dabiskās vides uzturēšana un atjaunošana, kā arī pētniecība, lai palīdzētu Eiropā retajām putnu sugām.†Notiek dabas aizsardzības plāna izstrāde.
«Plāns pats par sevi nenodrošina neko. Tas ir tikai teritorijas izvērtējums un ieteicamo darbību apkopojums. Šim dokumentam nav juridiska spēka, un nekādus pienākumus nevienam tas neuzliek. Juridisku spēku plāns iegūst tikai līdz ar teritorijas individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem, kas ir Ministru kabineta (MK) noteikumi. Šo noteikumu ieteicamais melnraksts plānā tiek iekļauts, bet, vai šis melnraksts top par reāliem noteikumiem, ir atkarīgs no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vēlmes iniciēt noteikumu izstrādes procesu un MK spējas par tiem vienoties,» skaidro V. Ķerus.
Ādažu militārajā teritorijā gan aizsardzības plāns tiek īstenots. Jauna plāna izstrāde bija nepieciešama galvenokārt tāpēc, ka kopš iepriekšējā dabas aizsardzības plāna izstrādes aizsargājamo ainavu apvidus Ādaži ir būtiski paplašināts un iekļauj jaunas teritorijas uz ziemeļiem un austrumiem no Ādažu poligona. Tātad plāns vairs neaptver visu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju. «Ticami, ka tuvā nākotnē tiks veikta vēl viena teritorijas paplašināšana, kas arī tiek paredzēta jaunajā plānā,» atklāj ornitologs.
Aizsargājamo ainavu apvidū Ādaži 1100 hektāru platībā atjauno aizaugušos virsājus - ligzdošanas un barošanās vietas rubenim, vakarlēpim, zaļajai vārnai, sila cīrulim, stepes čipstei un brūnajai čakstei -, izcērtot kokus un krūmus, pļaujot, veicot kontrolēto dedzināšanu un noņemot augsnes virskārtu.†500 hektāru platībā atjaunos dabisko ūdens režīmu nosusināšanas ietekmētajā Rampas purvā, kas ir viena no labākajām rubeņu ligzdošanas vietām Latvijā. Tajā ligzdo un barojas arī dzērves, purva tilbītes un vakarlēpji. Lai veicinātu boreālo mežu atjaunošanos, plānots kontrolēti dedzināt meža zemsedzi 20 hektāru platībā. Latvijā tā joprojām ir jauna un inovatīva dabas apsaimniekošanas metode, ko citās Eiropas valstīs izmanto jau gadu desmitiem.†
«Ārkārtīgi retās zaļās vārnas saglabāšanai ainavu apvidū izvietos būrus ligzdošanai un īpašus sēdkokus barības atrašanai. Tāpat izvērtēs militāro mācību ietekmi uz sugām un to dzīvesvietām un izstrādās ieteikumus dabai draudzīgai militāro mācību plānošanai. Projektā plānoti arī dažādi karavīru un plašākas sabiedrības izglītošanas pasākumi,» stāsta L. Jukāme.