Dzirdu viedokļus, ka šīs sāgas cēlonis esot tikai Dombrovska garastāvoklis, kurš, bailīgajiem ierēdņiem dzirdot, izmetis frāzi: «Tam nedot ne santīma!» Tomēr izskatās, ka jau virknes valdību politikai valsts uzņēmuma Latvijas pasts sakarā ir viens mērķis - tā privatizācijas sagatavošana. Pirms tās pazeminot uzņēmuma vērtību, pietiekami nerūpējoties par valsts mantu.
Vienlaikus sagatavojot sabiedrisko domu, jo «visiem, sak´, zināms, kādi zaudējumi ir pastā». Savukārt likumdošanā nostiprinot Latvijas pasta monopolstāvokli, lai tas šķistu gardāks kumoss potenciālajam investoram.
Satiksmes ministriem Latvijas pasts arvien ir bijis pabērna lomā. Arī Dombrovska valdība tā vietā, lai rūpētos par investīcijām uzņēmumā, kurā 100% akcionārs ir valsts, tā problēmas mēģina uzgrūst citiem nozares dalībniekiem, tos iznīcinot.
Grozījumi Pasta likumā liberalizācijas vietā turpina nostiprināt Latvijas pasta monopolstāvokli. Satiksmes ministrija sākotnēji bija iecerējusi Latvijas pasta izdevumus par universālā pakalpojuma nerentablo daļu vispār uzkraut tikai uz nozares dalībnieku pleciem. Iedomājieties situāciju, ka zaudējumus no skolnieku un pensionāru pārvadāšanas Rīgas sabiedriskajā transportā tiktu nolemts uzlikt nevis uz kopīgā pilsētas budžeta, bet dažu taksometru firmu pleciem. Šīs firmas rīt vienkārši bankrotētu, bet parīt atgrieztos pie vecā budžeta finansējuma veida. Rezultāts būtu tikai dažu uzņēmumu iznīcināšana.
Tas pats ir uzlikt pasta pakalpojuma sociālo funkciju uz Latvijas pasta mazo konkurentu pleciem. Ja Latvijas tirgū konkurētu piecas līdzvērtīgas kompānijas, šāds risinājums varbūt būtu iespējams. Taču Latvijas pasta tirgus daļa valstī ir tuvu 90%, kamēr citu - 10%.
Pasta sociālās funkcijas gadījumā runa iet par 843 tūkstošiem latu, kas ir ap 0,02% no valsts budžeta. Tā ir nejūtama summa, ja mēs kā sabiedrība solidāri uzskatām, ka pasta sūtījumi mūsu valstī ir jānodrošina katram arī tālās lauku mājās. Taču tā vienlaikus ir milzīga summa diviem ne visai lieliem valsts uzņēmuma konkurentiem blakus Latvijas pastam.
Šo netaisnību diemžēl nenovērš arī kompromisa variants Pasta likuma grozījumu 1. lasījumā, kas paredz izveidot fondu, kurā iemaksā gan pasta nozares dalībnieki, gan valsts. Citās nozarēs valsts izdevumus par sociālās funkcijas veikšanu taču nemēdz uzlikt tikai uz dažu privāto nozares dalībnieku pleciem. Tāpēc, ja likums tiks pieņemts šādā redakcijā, visticamāk, sekos Satversmes tiesa.
Vienlaikus uz likuma trešo lasījumu dodas priekšlikums, kas paredz, ka Latvijas pasts līgumus ar juridiskajām personām var slēgt par jebkādu cenu. Būtībā tiek veidots nekontrolēts pasta monopoluzņēmumus, SPRK uzraudzība pār kuru ir tikai nomināla.