Tai pat esot savs muižkungs - Juris Leitāns. Par muižkungu viņu nosacīti dēvējot tikai draugi, paziņas un studenti, bet, uzklausot fakultātes pasniedzēja Leitāna kunga stāstījumu par viņa līdzdalību muižiņas liktenī, sapratu - par savu iesauku viņam gan neklātos kautrēties, jo, tieši pateicoties Jura zelta rokām, senā ēka atdzimusi jaunai dzīvei.
Glābēju sagaidīja
Vārdu Anniņmuiža dabūjusi no savas saimnieces Annas Ulrikes. Viņai muižiņu kāzu dienā uzdāvinājis vīrs, krievu cara armijas slepenpadomnieks Oto fon Fītinghofs. Kad mīļotais vīrs nomiris, Anna nav spējusi abu kopīgajā ligzdiņā dzīvot, tāpēc muižiņu pārdevusi. 1905. gadā ēka stipri postīta un svilināta, bet pēc Pirmā pasaules kara atjaunota. Nezināms arhitekts to krāšņi apdarinājis. Visskaistākais rotājums virs ieejas portāla - ģerbonis ar diviem rūķiem, kas tur rokās vapeni ar sakrustotiem āmuriem. Muižiņa izdzīvojusi cauri gadsimtiem, tai mainījušies neskaitāmi īpašnieki. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Anniņmuižā dzīvojušas ievērojamas inteliģentu ģimenes, toties padomijas gados pagrabstāvā rukšķējušas cūciņas. Pēc atmodas, kad šis arhitektūras piemineklis pārgāja valsts īpašumā, tur mājvietu uz laiku rada dažādi kantorīši. Neba šiem rūpēja ēkas izskats, kas kļuva aizvien bēdīgāks. Un tad 1995. gadā muižiņa sagaidīja savu glābēju. LU Pedagoģijas fakultātē par mācībspēku atnāca strādāt Juris Leitāns. Viņš topošajiem skolmeistariem sāka ierādīt metālapstrādes, tekstilmākslas un citas lietišķās mākslas gudrības. Bija nepieciešamas telpas, kur ar visu to darboties. Tepat līdzās senatnīgajā ēkā - telpu vai cik, bet visas gaužām bēdīgā stāvoklī.
Juri grūtības nekad nav biedējušas, un viņš ķērās pie lietas: kopā ar studentiem stutēja, zāģēja, krāsoja. «Bija traki,» stāsta pasniedzējs, «sapuvušās sijas gāzās pašiem uz galvas.» Un tā maz pamazām tapa gan darbnīca Jura «dzelžiem», gan telpa tekstilniekiem un stellēm, gan zāle izstādēm un citām oficiālām un neoficiālām kopā sanākšanām. Un kā citādi - muižkungs te, kā saka, cēlās un gūlās. Bet Juris pieticīgi izsakās par saviem nopelniem: «Ne jau es viens te kalnus gāzu. Daudz palīdzēja Silvijas lielā ieinteresētība un naudiņas gādāšana,» uzsver Juris Leitāns. Un par to, ka arī muižiņas otrajā stāvā tagad valda mājīgums, jāpateicas fakultātes profesorei Alīdai Krūzei. Viņa ieguldījusi lielu darbu, lai te taptu Pedagoģijas muzejs.
Pēdējais pakāpiens
Bet Jurim patiesi ir zelta rokas. Vistiešākajā nozīmē. Jau no puikas gadiem. Zēnam ļoti patika zīmēt, kaut ko meistarot. «Pēc 8. klases beigšanas skaidri zināju, ka iešu mācīties uz lietišķajiem (Rīgas Lietišķās mākslas vidusskola - red.),» atceras Leitāna kungs. «Patika darboties gan ar metālu, gan koku. Bet bija jāizvēlas kas viens. Grūti! Kad vajadzēja iesniegt dokumentus, kāpjot pa kāpnēm, skaitīju: koks, metāls, koks, metāls. Tas bija pēdējais pakāpiens. Pie tā arī paliku.» Bet, ja netiktu, droši vien paliktu pie sportošanas. Ar peldēšanu nodarbojies jau no 2. klasītes, bet 5. klasē pieķēries pieccīņai. «Tas man deva rūdījumu visai dzīvei,» atzīstas Juris. Lietišķajos esot apguvis visu, ko no metāla var izveidot: sākot ar rotām un beidzot ar «lielo dzelzi».
Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas jauneklim nebija ne mazāko šaubu, ka dzīves kuģis jāstūrē tikai uz Mākslas akadēmiju. Gleznotājos tikt - nebija ko cerēt. Tur septiņi cilvēki uz vienu vietu. Tomēr laimējās - Juris tika uzņemts tekstilniekos. Nu dzelzi nomainīja krāsaini dzīpari. Atkal kas jauns! Tomēr metālu Juris nepameta. Kā pagrīdes nodarbi, kaut gan padomju laikos par to draudēja «restes». Bet, ko lai dara, - puisis, jau studējot 3. kursā, apsievojās, ģimene bija jāuztur. Un tā Jura čaklās rokas darināja zelta un sudraba kaklarotas, auskarus, Nameja gredzenus, brošas no pieclatniekiem. Un tomēr studiju gadi ritēja pie stellēm. «Man laimējās,» gandarīti stāsta Juris, «ka varēju mācīties pie tādiem izciliem meistariem kā Rūdolfs Heimrāts, Georgs Barkāns, Pēteris Mārtinsons.» Tekstils tomēr neiekaroja jaunā mākslinieka sirdi. Diplomdarba gobelēns Izpletņu lēcēji tā arī palika pēdējais šajā žanrā. «Uz diviem zirgiem vienlaikus sēdēt nevar,» rezumē Juris Leitāns.
Redzēs, kā spriņģos
Muižkunga dienas aizpildītas līdz pēdējai minūtei. Kad raudzīju sarunāt «randiņu», sākumā saņēmu atteikumu. Esot ļoti aizņemts. Izrādījās - ne tikai ar pasniedzēja darbu. Ar ko vēl? Drīz Rīgā būšot Tautas mākslas studiju darbu izstāde. Jāpalīdz iekārtot. Nē, ne jau peļņas nolūkā, intereses pēc. Tur taču būs viss mākslas darbu spektrs! Jā, un arī trešdienās kungs esot aizņemts - ar fakultātes kādreizējiem absolventiem bumba jādauza. «Kad šie man saka - vecīt, augstāk jālec! -, es kļūstu nešpetns,» stāsta mans sarunbiedrs. «Saku viņiem: jums par spīti nodzīvošu vēl 20 gadus, lai redzētu, kā jūs spriņģosiet, kad būsiet manos gados.»
Seniors sev vienmēr izvirza kādu mērķi, kas noteikti jāsasniedz. Tuvākais? Ar slēpēm uz lielajiem kalniem! Un nepavisam ne tāls mērķis - personālizstāde, kas iecerēta jau pasen. Jāparāda viss, kas izgatavots: rotas no dažādiem materiāliem, arī lielāki darbi. To skatīt gods būšot madoniešiem, kur Jura otrās mājas. Arī vistālākais mērķis saistīts ar laukiem. «Kad beigšu pasniedzēja darbu, nevienu dienu Rīgā nepalikšu,» atklāj Juris. Savās lauku mājās viņš ierīkošot darbnīcu, kur lauku ļaudīm iemācīt pašiem veidot mākslas darbus, arī ko praktisku izgatavot. Bet kā tad Anniņmuiža? Jā, ja to ļaudis pametīs, sabruks. Vai žēl nebūs? Juris kā allaž ir optimists: «Gan jau atnāks manā vietā kāds jauns, enerģisks cilvēks un neļaus iet postā senajam arhitektūras piemineklim. Vai man vienam sirds krūtīs?»