Tā nav! Atceraties, ko teica premjerministre 9. oktobrī Latvijas Universitātes aulā, kur notika diskusija, kā sasniegt izcilību zinātnē, kas, protams, ir ļoti saistīts ar augstāko izglītību? Premjere teica: tikko tiksim galā ar skolotāju algu jautājumu, taisām nākamo darba grupu, es braucu uz Briseli un meklēju 200 miljonus, lai zinātne Latvijā - tātad arī augstākā izglītība - plaukst. Un arī šodien (29. oktobrī - M. Z.) es atskrēju no kādas citas brīnišķīgas diskusijas... Nu, ir tie mazliet virs pieciem miljoniem iedoti augstākās izglītības un augstākās izglītības ietvarā esošās zinātnes infrastruktūras attīstībai, un arī mēs, LU, tur kādu pusotru miljonu dabūsim...
Par kādu periodu ir runa?
Vēl šogad. Redziet, daļu no šīs naudas jau mēs esam tērējuši no saviem līdzekļiem, jo, kad šā gada augustā beidzās Eiropas granti zinātnei, mēs skatījāmies, lai finansējumā nerodas pārrāvums.
Jūs nu gan - uzreiz par naudu!
Pats sākāt, pieminot pedagogu algas.
Es runāju par to, ka - ja atskatāmies samērā nesenā pagātnē, Ķīļa ministrēšanas laikā bija asiņainas cīņas par augstskolu skaitu, to akreditēšanu, pasniegtā satura jēdzīgumu. Tās cīņas ir beigušās?
Nebūt ne. Tikpat labi var teikt, ka tās tikai atkal sāksies. Ķīlim jau daudzās lietās bija taisnība, bet... Nākamais akreditācijas periods sākas 2019. gadā, liekas, tas ir šausmīgi tālu, bet nākamajā struktūrfondu plānošanas periodā ir paredzēts atkal viens projekts - akreditācijas sistēmas izveidei. Tagad veidošanās stadijā ir jauna komisija, līdz šā gada beigām tā sāks strādāt, un pieminētā projekta ietvaros tā pati tālāk akreditēsies kā Eiropā atzīta institūcija. Pēc tam būs tāda kā pilotakreditācija, respektīvi, pašlaik ir 29 studiju virzieni, tad nu 12 virzienos pa vienai programmu grupai no kādām 6-10 augstskolām paņems un akreditēs. Mēs pieteicām trīs - ģeogrāfus - zemes zinātniekus, vēsturniekus - filozofus...
Tas bija ļauni.
Nu nekas, viņi ir unikāli, tāpēc viņiem ir zināmas priekšrocības. Un politologus.
Tas ir tāds pieklājīgs veids viņiem ierādīt vietu?
Nu kāpēc uzreiz tā? Politologi varbūt pat ir tie stiprākie no mūsu sociālo zinātņu branžas. Tur ir Ikstens, Ījabs, Rozenvalds, Rostoks u. c. - tādi zēni, kuriem pirkstu mutē labāk nebāzt.
Vienkārši atceros, ar ko šie akreditācijas mēģinājumi beidzās Ķīļa laikā - ar kaut kādu aurošanu starp viņu un Augstākās izglītības padomi, pavediens pazuda. Tātad būs atkal akreditācija. Mērķis?
Nu, mērķis ir ļoti skaists un cēls - paaugstināt kvalitāti un konkurētspēju, atvērt starptautiskajai sadarbībai.
Ir dzirdēts, ka nākamgad sākas jauns augstākās izglītības finansēšanas modelis. Būšot trīs pīlāri... ir gan nosaukums.
Latviešu valodā tas nozīmē, ka... Pirmajā pīlārā ir budžeta vietas, tur paliek, kā bijis, lai gan mēs, LU, domājam, ka nauda ir jādod nevis par budžeta vietām, bet par absolventiem. Abos gadījumos ir zināmi riski. Ja dod naudu par budžeta vietām, tad ir vecais stāsts, ka ieskaita ikvienu, kurš spēj parāpot garām augstskolas durvīm. Otrajā variantā ir risks, ka tad dos diplomus uz nebēdu. Tomēr šos riskus, iespējams, var mazināt ar jau minētās akreditācijas instrumentu vai ieviešot kādus kopējus eksāmenus. Piemēram, juristiem vai ārstiem.
Pag, tātad par šo pirmo pīlāru vēl ir diskusijas?
Nē. Tur bija debates par kādu īpašu koeficientu reģionālajām augstskolām, bet pamatos ir noteikta formula, pēc kuras tiek rēķināts, cik maksā viena budžeta vieta. Un mēs redzam tad 1807 eiro gadā, savukārt lētākā budžeta vieta ir 1133 eiro, tātad joprojām gandrīz trešdaļas nepietiek. Bet nu labi. Vispār gan jāsaka, ka šis stāsts par budžeta vietām ir arī stāsts par tradīciju spēku augstākajā izglītībā, jo budžeta vietu skaits patlaban, salīdzinot, teiksim, ar 1988. gadu, nav būtiski mainījies. Kā LU bija pieci tūkstoši, tā ir palicis, kā Tehniskajai bija ap septiņiem tūkstošiem, tā ir palicis utt. Manā sapratnē pareizais ceļš tomēr būtu iet leišu modeli, kurā valsts pasaka - mums vajag, piemēram, 500 skolotāju un 300 dakteru, - te ir kopīgā uzņemšana, tie 300 labākie, kuri grib būt dakteri, ar valsts doto naudu var iet tur, kur ir attiecīgā akreditētā programma.
Otrais pīlārs?
Nu, lai kā mēs to ministriju lamājam un peļam, tas tomēr ir tāds sasniegums, ka jau šajā gadījumā ir šie 5,5 miljoni, kas tiek sadalīti starp augstskolām pēc t. s. rezultāta vai snieguma zinātnē. Tas tiek rēķināts pēc pieciem kritērijiem: cik doktorantu un maģistrantu ir iesaistīti zinātnē (cik strādā zinātniskos projektos), cik ir piesaistīta starptautiskā zinātnes nauda, cik ir piesaistīta nauda no uzņēmējiem. Vēl papildus - cik ir piesaistīta nauda caur mākslu...
Kas tas par brīnumu?
Piemēram, ja studenti ir dziedājuši, dejojuši par naudu un atnesuši to naudu universitātei.
Stacijas tunelī, vai?
Pag, es pabeigšu. Un piektais kritērijs - cik ir piesaistīta nauda no pašvaldībām.
Un tā nauda būs jau šogad?
Nujā, vajadzētu drīzumā parādīties.
Ā, gaidāt telefona īsziņu no bankas.
Apmēram (smejas). Trešais ir inovāciju vai attīstības pīlārs, kurš man tā īsti nav saprotams... Tur ir visādas idejas - par starpaugstskolu programmām, inovatīvām lietām utt. Šo pīlāru, cik saprotu, vismaz pagaidām balstīs no Eiropas struktūrfondiem, nevis no budžeta.
Savulaik tāpat bija liela klaigāšana, ka mums ir pārāk daudz augstskolu.
Mēs esam apmēram turpat, kur bijām, - neviena augstskola no Ķīļa sprēgāšanas nenobijās un neizdarīja harakiri. Bet saprotiet, tā nav mana kompetence, es taču neiešu tagad uzbrukt citām augstskolām. Ja tās nāks pašas - vienmēr laipni! Kā savulaik teica bijušais rektors Lācis: gultiņu uzklāsim, bet nevienu ar varu iekšā nevilksim.
Studiju dublēšanās. Piemēram, no vienas puses, it kā ir dīvaini, ka medicīnu māca gan Stradiņos, gan pie jums. No otras puses, labi vien ir - konkurence.
Cik saprotu, medicīnas aprindas ar šo situāciju ir gluži apmierinātas. Piemēram, mēs cenšamies uzturēt tādu akadēmiski demokrātiskāku vidi, ko ļoti stipri balsta citu dabaszinātņu klātbūtne. Mēs skatāmies uz medicīnu ne tikai kā arodu, kas māca izraut zobu vai sašūt zarnas, bet arī kā uz zinātni.
Labi, medicīna varbūt nebija labākais piemērs. Bet juristu sagatavošanas programmu pārbagātība?
Es šajā ziņā esmu liberāls - ja kāds var pavilkt, kāpēc ne? Tie, kas var, - tie izdzīvos. Konkurence ir laba lieta, tikai, kā jebkurā nozarē, nevajadzētu būt negodīgai konkurencei, kad ir neadekvāti solījumi, dempingošana utt.
Zinātne. No vienas puses, man kā publikācijas lasītājam ir vienalga, vai autors ir «brīvi peldošs» zinātniskais institūts vai institūts augstskolas paspārnē. No otras puses, cik saprotu, tās ir nopietnas debates - kā zinātne tiek organizēta.
Nevajag no jauna izgudrot divriteni. Ir divu veidu sistēmas. Vienu mēs varētu ilustrēt ar Maksa Planka institūtu sistēmu Vācijā. Vai to Zinātņu akadēmijas sistēmu, kas izveidojās PSRS laikos. Un šīs sistēmas ietvaros institūta dibinātājs pasaka: tev ir jātaisa fundamentālā zinātne...
Piemēram, plazmas fizika...
Jā. Kvantu mehānika un tamlīdzīgi skaistumi, kuriem beigu beigās izrādās fantastiska nozīme, bet kuri ļoti ciešā pietuvinājumā it kā neko taustāmu nedod. Amerikā, Lielbritānijā šādas sistēmas nav, tur koncentrējas ap universitātēm, tas tātad būtu otrais modelis. Latvijā šī tradīcija vēsturiski nāk no Krievijas, kura zināmā mērā savu sistēmu atvasināja no Vācijas, tomēr kopumā citās valstīs zinātne, arī fundamentālā, ir universitātēs. Savukārt, ja ir, kā jūs teicāt, brīvi peldoši institūti, piemēram, ASV National Health Institutes, valsts tiem ir skaidri uzdevusi kontrolēt, fiksēt, cik, teiksim, ir A, B, C hepatīta un kuros štatos. Mums arī ir šāda tipa institūti, piemēram, tas pats Bior, kurš ir gana labi aprīkots un kuram ir skaidrs uzdevums - es tagad vulgarizēju, protams - saskaitīt baktērijas sierā. Līdzīgi ar Silavu, kas skaita kokus mežos.
Jūs aprakstāt pašreizējo situāciju, es gribētu saprast, vai kaut kam ir jāmainās.
Mainās tas, ka institūti, kuriem nav šādu skaidri definētu, praktisku uzdevumu, samērā īsā laika periodā - nepilnos divdesmit gados - ir no bezpeļņas uzņēmumu, aģentūru statusa lēnām iemigrējuši LU struktūrvienību statusā.
Un tas ir labi?
Viss būtu labi, ja vien dažos gadījumos universitātes birokrātija nebūtu tik smagnēja, ka varbūt kavē to darbību. Bet tas nu ir akmens mūsu pašu dārziņā, un mēs cenšamies šo nastu atvieglot, lai šie institūti var mazāk domāt par pareizu papīru aizpildīšanu un elektrības rēķinu nomaksāšanu.
Tas ir aizkustinoši, bet cik lielā mērā jūs zināt, ar ko šie «migranti» nodarbojas? Raugi, korporatīvām tradīcijām ir tendence kaut kā šarmanti evolucionēt par noslēgtību, «nemēģiniet iejaukties mūsu darbā!».
Tad man jārunā par kādu tēmu loku, kuru vēl neesam skāruši. Mēs te no aprīļa melnām mutēm ņemamies un taisām zinātnes attīstības stratēģijas. Mēs paņēmām struktūrfondu naudu, iedevām mūsu gudrajām galvām un pateicām: uztaisiet, zēni, kaut ko jēdzīgu tuvākajiem sešiem gadiem! Ar ko jūs nodarbosieties, ar ko jūs sadarbosieties? Tas attiecas uz universitāti kopumā - un attiecīgi arī institūtiem. Tātad ir sarakstītas četras stratēģijas - humanitārā joma, sociālās zinātnes, medicīnas un dzīvības zinātnes, eksaktās zinātnes -, tās sūtīs ekspertiem izvērtēšanai. Ceram, ka fināls šim procesam būs kaut kad decembrī. Gudrība šajā vingrinājumā ir tāda, ka naudu no struktūrfondiem un valsts zinātnes pētījumu programmām saņems tie, kuri būs vislabāk aprakstīti un saņēmuši augstāko ekspertu novērtējumu.
Un pārējie?
Nu, nevienam nevar aizliegt naudu meklēt, kur vien iespējams.
Savulaik Ķīlis brīdināja, ka tuvojas laiks - slavenais Horizonts 2020 -, kad mūsu zinātniekiem būs skarbi jācīnās par naudu, konkurējot ar citiem Eiropas zinātniekiem, ka nebūs vairs nekādu garantētu naudas avotu. Tātad cīņa ir sākusies?
Es teiktu mazliet citādi: sācies treniņš pirms cīņas.
Man ir iespaids, ka dažiem segmentiem, piemēram, sociālajās zinātnēs, ja tie nedabūs Eiropas naudu, būs baigi grūti.
Nu kāpēc? Mums valdība maksā, piemēram, VDK izpētes komisija, drīz sāksies programma par Latvijas valstiskuma simtgadi.
Piedodiet, tas ir ad hoc, nevis sistēmisks risinājums.
Nu tad mums jāskatās, kas sarakstīts visādos papīros... un ja ticam tam, kas tur sarakstīts. Līdzīgi kā mēs Eiropai un amerikāņiem esam apsolījuši, ka būs divi procenti no IKP aizsardzībai, mēs esam arī apsolījuši, ka 2020. gadā būs 1,5% no IKP zinātnei un attīstībai. No tā puse - no valsts budžeta. Pat ja 2020. gadā IKP ir tāds pats kā tagad, tas nozīmē 220 miljonu eiro gadā. Pašlaik gadā ir nepilni piecdesmit. Tātad vajadzētu būt būtiskam pieaugumam.
Nemaz nespēsiet, nabadziņi, notērēt? Sāciet būvēt plazmas reaktoru.
Nē, latvieši vienmēr ir bijuši praktiska tauta. Paskatieties vēsturē: veterinārārsts, ārsts, jurists bijušas tās iecienītākās profesijas. Starp citu, Latvijā pirmie profesionālie zinātnieki bija veterināri... Atbildot uz jautājumu, mēs te Torņakalnā vēlamies turpināt attīstīties. Proti, plānā ir vēl divas tādas, ja tā var teikt, tīrās zinātnes mājas. Vienā būtu atlikušās «cietās» zinātnes, otrā - sociālās un humanitārās. Otrpus Daugavas mums paliktu Raiņa bulvāris 19, ko pazīst kā galveno ēku, un Kronvalda bulvāris 4. Tur mēs ļoti gribētu uztaisīt zinātnes komunikācijas, zinātnes popularizēšanas centru. Vēl Torņakalnā būtu trešā māja - tehnoloģiju pārneses centrs, kurā būs, kā saka, lielie agregāti, noderīgi gan mums pašiem, gan uzņēmējiem, kuri tur, iespējams, gribēs kaut ko darīt. Jo līdz šim dažkārt ir bijis tā, ka mūsu talantīgie absolventi klīst kaut kur pasaulē, jo viņiem te nav infrastruktūras, kur savus projektus īstenot. Tāpat ir nepieciešams, lai būtu vieta, kur tie, kuri vēl ir studenti, jau var sākt rosīties. Tas nav nekas ārkārtīgi ambiciozs - patiesībā tas pasaulē ir normāls universitāšu modelis.