Stipri daudz. Es tomēr nevaru tā atrauti dzīvot, jo esmu šīs valsts patriots. Es nevaru tā kā Jūlijs Krūmiņš savākt savas pendeles un uz četriem gadiem aizvākties uz Austrāliju. Tehniski es to varu, bet es negribu!
Paskaties, kā nu sanācis. Pēc slavenā rīkojuma nr. 2 bija jūtams pacēlums, bet nu atkal ļaudis jautā: par ko balsot? Aptaujas liecina, ka neizlēmušo skaits ir tāds pats kā parasti.
Es balsošu par Nacionālo apvienību un jau otro reizi. Nevis tāpēc, ka es cerētu, ka viņi būs pie varas, tas nenotiks, bet viņiem ir potenciāls. Un, ja viņiem nedos šo skološanās iespēju, viņi neattīstīsies. Esmu pārliecināts, ka, ja ne visā pasaulē, tad Eiropā gan nacionālās valstis nevis atmirst, kā dažiem labpatīk prognozēt, bet tieši otrādi. Multikulturālisma periods ir beidzies. Es negribu Rīgas centrā mošeju! Esmu pārliecināts, ka uz šo tendenču fona mūsu tuvākie kaimiņi pareizticīgie liksies vēl pilnīgs saldais ēdiens.
Labi, tu zini, par ko balsosi...
Es neslēpšu, ka esmu iepriekš balsojis par visu ko - Latvijas ceļu, Tautas partiju, Jauno laiku. Kā visi.
Jā, jā. Vienalga - tu zini, ko sagaidi no savas izvēles. Bet, ja abstrahējamies un skatāmies uz cilvēku ilgām pēc kaut kā principiāli jauna, - tavuprāt, tās piepildīsies?
Redzi, es speciāli paskatījos, ko esmu agrāk publiski teicis, lai nebūtu tā, ka tagad sludinu ko citu... Es pirms diviem gadiem teicu, ka tāda parlamentārā demokrātija, kāda mums ir, ir sevi izsmēlusi. Skaidrs, ka bez parlamenta nevar, bet jābūt kā «nauda seko skolēnam» - tiešāka deputāta un vēlētāja sasaite. Divdesmit tūkstoši ievēl, šie divdesmit tūkstoši var arī atsaukt. Valstij partijas jāfinansē apmaiņā pret politiskās reklāmas un sponsoru piesaistes aizliegumu. Kritērijs: iepriekšējās vēlēšanās iegūto balsu skaits plus partijas biedru skaits.
Pats zini iebildumu, ka tā virzība uz tautas vēlētu prezidentu ar lielāku varu ir riskanta Latvijas apstākļos, kur var manipulēt un iebīdīt kādu dīvainu cilvēciņu.
Jā, bet es jau nesaku, ka šādas pārmaiņas var notikt vienā dienā. Ticamākais, ka tas pat nenotiks tuvāko četru gadu laikā, bet varbūt tas ir ceļš uz sistēmas sakārtošanu. Jo tā, kā līdz šim ir bijis, tā vairs neiet cauri.
Tas ir tā dzejiski - «tā, kā līdz šim ir bijis». Kas tevi konkrēti neapmierina?
Tas, ka slēptās intereses, lobiji spēj caur sistēmu nobremzēt jebkādu jēdzīgu lēmumu vai - tieši otrādi - izdzīt kaut ko cauri.
Un kā te palīdzēs vienmandāta apgabali?
Tā, ka vēlētāji redz, kā viņu deputāts balso, un var atsaukt.
Lai tā notiktu, cilvēkiem ir vairāk jāinteresējas par politiku.
Piekrītu, bet man liekas, ka sabiedrība tam ir gatava. Paskaties, kā savāca desmit tūkstošus parakstu internetā! Protams, tā gatavība ir mazliet jākurina, cilvēkiem jādod iespēja. Ja nav iespējas ietekmēt, cilvēks rīkojas ātri - re, kur lidosta, re, kur Ryanair, viss. Nav jau kā deviņdesmitajos gados vai jo īpaši «krievu laikā», kad tev jau nebija kur sprukt.
Mums ir tā: vecos politiķus mēs negribam, kad parādās jaunās sejas, ņemamies tās apspriest un pulgāt - kas tu tāds? Tad jau es arī varu utt. Kāda izeja?
Paskatāmies pragmatiski. Papētīju partiju programmas. Man ir sajūta, ka vairākums no tām ir copy - paste no agrākajām versijām. Šodienas situācijā, kad pasaulē sākas parādu krīze! Rau, zviedri uzreiz sāka reaģēt - kā pasargāt savu finanšu stabilitāti utt. Kur ir mūsu plāns?! Tā krīze taču nebeigsies tik drīz! Attiecīgi - ja politiķi nespēj reaģēt, man vienalga, vai tā ir vecā vai jaunā seja, tādi nav vajadzīgi!
Kā vēl tev pietrūkst partiju programmās?
Es jau esmu teicis, ka es balsoju par partiju, kurai maksimāli augstu prioritātēs ir kultūra. Jo nācija ir kultūra, nevis ekonomika. Mums te var atbraukt ķīnieši un to ekonomiku uzstutēt, bet tā vairs nav mūsu valsts. Un es runāju par kultūru plašākā nozīmē - tā jau nav tikai teātri vai Opera, tā ir tas fons, tā zīme mūsu dvēselēs, patriotisms. Un tas tiek nīdēts ārā.
Ko tu domā par tēzi, ka nešķirosim vairs latviešos un krievos...
Jā, jā - «saliedēsimies». Kaut ko tādu var pateikt tikai cilvēks, kurš ilgi pavadījis pie datora un neko nezina par reālo dzīvi. Ar ko «saliedēties»? Var «saliedēties» ar vienu nāciju, bet mums jau te ir desmitiem, kuras apvieno viena valoda. Lai viņi pieliedējas mums! Bet tam ir vajadzīga politiskā griba. Kad krievi brauc uz ASV, tad, ja viņi grib ko reāli sasniegt, viņi mācās angļu valodu un uzskata to par pašsaprotamu. Pie mums nez kāpēc to neuzskata par pašsaprotamu.
Aicinājums noteikt moratoriju sāpīgu vēstures jautājumu apspriešanai.
Kā tad! Ir tāda lieta kā vēsturiskā atmiņa, un tā mēs varam nonākt līdz tam, ka nākamā paaudze nezina Latvijas vēsturi. Protams, slikts ir viss, kas ved uz konfrontāciju, tomēr tā ir stulba ideja - pamēģiniet ebrejiem ierosināt noņemt holokaustu no viņu «darba kārtības»!