Ziemeļu literatūras jaunā dīva ir izdarījusi to, ko neviens oficiālais vēstures skaidrotājs nav iespējis, - uzrakstījusi globālu dižpārdokli, kas pasaulei piedāvā baltiešu interpretāciju par Otro pasaules karu. Šī grāmata baltiešiem, ir ļoti noderīga. Taču atzīšos, ka nesaprotu, par ko Oksanena ir saņēmusi daudzās literārās prēmijas, tostarp prestižo Ziemeļu padomes literatūras balvu.
Romāns ir aizraujoša lubene un, manuprāt, vēsturiski nedaudz selektīvs savā redzējumā. Panākumu trumpis, šķiet, ir tas, ka Oksanenas apraksti viegli tiek translēti skaidros tēlos un situācijās. Viņa apbrīnojami precīzi nezinošajiem rietumniekiem iedzīvina mums tik labi pazīstamo raupjo un depresīvo Austrumeiropas nabadzību. Arī postpadomju lietu pasaule Oksanenai ir nevainojami pazīstama - marinēti gurķi ar mārrutkiem, šņabis, VEF radiola, vecas treniņbikses, visas tās lētās «importa» garderobes un kolhoznieku virtuves iezīmes utt. Romāna noskaņa ir grūtsirdīgāka par vēlīnu Latvijas ziemu - tas ir raupjš mokošas mīlestības, okupācijas, izvarošanas, pazemošanas, greizsirdības, ideālistiska pašapmāna, nodevības, izvarošanas stāsts. Par laimi, romāna beigas visu šo netaisnību kompensē - tiesa, ne visai ticami.
Zemkopis pret sievišķi un krieviem
Galvenais tēls ir veca igauņu lauciniece Alīda. Kādu dienu 1992. gadā viņas sēta uzrodas «vīstoklis» - jauna sieviete, dubļaina, noskrandusi, vārdā Zāra. Kad Alīda pārvar šoku, abas sievišķīgi pievēršas garderobei, un Zāra aizņemas no Alīdas vecas trenūzenes. Sievietes viena gar otru piesardzīgi taustās, kamēr Zāra neslēpti muld, ka esot strādājusi Kanādā, kur arī esot viņas vīrs. Turpretim Alīda gremdējas četrdesmit un vairāk gadu senās atmiņās. Zāra tai pašā laikā sniedz lasītājam aizraujošu informāciju par sevi - viņa, kā to varēja nojaust jau pašā sākumā, ir prostitūta. Ne pēc savas gribas - uz to viņu piespieduši čomi, kuru vārdi izsaka viņu etnisko piederību, - Saša un Lavrentijs. Neklātienē darbojas arī trešais personāžs - Hanss Ērika dēls Peks, igauņu zemnieks. Viņa klātesamība izpaužas īsos vēstuļu fragmentos no pēckara perioda, uzreiz top skaidrs, ka viņš ir mežabrālis, ilgojas pēc sievas un meitas un gaida angļus, kas igauņus pestīs no agresīvajiem austrumu kaimiņiem.
Igauņu zemnieks Hanss (katru reizi uzsvērts - «igauņu zemnieks») ir vienkāršs un šķīsts, kā no dzintara gabala izgrebts, ģimenei un dzimtenei uzticīgs. Tai pašā laikā akls cilvēks, kurš nav gatavs saskatīt drūmo realitāti. Alīda ir akli iemīlējusies Hansā un tālab zaudējusi morālos orientierus. Lietu līdz «ziepei» sarežģī fakts, ka Hansa mīļā sieva Ingela ir Alīdas māsa. Alīda savu piķa melno greizsirdību dziedē, liekot lietā zintnieces recepti - pievienojot savas menstruālās asinis un urīnu Hansa ēdienam. Taču nosvērtais un veselīgais zemnieks Hanss ir imūns pret to. Lepnais zemkopis tik «satver Ingelu aiz vidukļa un aplaiž pagalmā riņķi ar jauno sieviņu», dzenas pakaļ viņai pa stalli un ļaujas ar sieviņu Lēdijas Čaterlejas mīļākā vērtām juteklīgām ainām. Tas pats Hanss savulaik lepni stāvējis Igaunijas parlamentā sardzē, papirosus glabā etvijā ar Igaunijas trim lauvām, un, kur vien viņš iet, tur dziesma pa priekšu. Īsi sakot, etnogrāfiskā patriotisma etalons.
Lāga vācieši un geju tiesības
Idilli īslaicīgi pārtrauc Baigais gads. Par laimi, drīz vien «vācieši iesoļo zemē, aizgaiņā degošo sētu dūmus prom no debesīm, dzirdina tās atkal zilas, zeme samelnē, mākoņi baltojas». Nākamajiem četriem gadiem autore pārskrien pāri ātri un viegli. Tik vien pieminēts, ka «kādu nakti no ciema pazuda Armins Jofe ar bērniem, sievu un sievas vecākiem. Klīda baumas, ka viņi pārbēguši uz Padomju Savienību. Viņi bija žīdi». Tāda varbūtība, ka šie cilvēki tika likvidēti, šķiet, netiek pieļauta.
Pēc četriem bezrūpīgajiem vāciešu gadiem padebeši atkal melnojas - nāk barbari krievi. Hanss izdrāž Ingelai glīšas koka kurpes, piestiprina tām saites un saka, lai seko vācu karaspēkam, bet pats aiziet mežā. Ingelas meita čekas štābā tiek nežēlīgi izvarota, lai piespiestu atklāt, kur slēpjas tēvs. Pēc tam Ingela ar meitu tiek izsūtītas. Alīda savā vājumā sapinas ar komunistiem - savā ziņā līdzīgi kā daudzus gadus vēlāk Zāra sasienas ar krievu suteneriem. Tiesa, kad Alīdai pienāk brīdis otrreiz izšķirties, kurā pusē stāties, viņa vairs nešaubās, un seko Tarantīno Kill Bill vērts fināls.
Kā latvietis augstu novērtēju šīs grāmatas esību, tā ir vērā ņemams solis manas tautas vēstures stāstīšanā. Tā arī Oksanena intervijā paskaidroja - viņa šo grāmatu rakstījusi, atbildot uz to, ka Putina Krievijas politika sākusi kļūt «sarežģīta». Taču manis kā latvieša šodienas problēmas sakņojas citā problēmā - manas paša tautas trūkstošajā demokrātiskajā un saimnieciskajā pieredzē. Vēsturiskas klišejas, kā Oksanenas romāns, man nepalīdzēs no šīs problēmas tikt laukā, tieši otrādi. Tiesa, viena intriga man, izlasot šo romānu, saglabājas - gribētos redzēt, kā dažu reakcionārāku lasītāju acīs Oksanenas «ulmaniskais» patoss sadzīvos ar faktu, ka viņa ir atklāta biseksuāle un geju un lesbiešu tiesību aizstāve.