Tā galvenās varones ir pati Laima un viņas mazmeitas, kas romānā mazliet vecākas nekā ir pašreiz. «Grāmatu uzrakstīju trīs vai četros mēnešos, un visu šo laiku man bija laimes sajūta. Es jau rakstīju par to, kas vēl tikai būs…,» telefonsarunā no Turcijas stāsta rakstniece. Izdevniecībā Dienas grāmata klajā laisto izdevumu papildina maza skaitāmstāstu grāmatiņa, kurā apkopoti īsi pastāstiņi par lielajā grāmatā lasāmajiem piedzīvojumiem.
No bērna pozīcijas
Literārajā darbā, kuru pavada Laimas Kotas dēla Krišus Muktupāvela mazliet ērmīgie, nenogludinātie zīmējumi melnbaltā, bērni nav aprakstīti kā mazi, pūkaini radījumi. Tā drīzāk ir pilnīga ļaušanās bērna fantāzijas pasaulei ar tajā mītošajiem tēliem un notikumiem, jo mazie taču zina: «viss no pasakām ir dzīve». Grāmatas stāsts ir aizrautīgi izklāstīts no pašu bērnu pozīcijas, un arī rakstniece teic, ka pati ļoti labi atceras sevi kā bērnu - ko toreiz domājusi, kad bijusi apmēram sešu gadu vecumā. L. Kota ar lielu sajūsmu raksta par to, ko viņa ar šiem diviem cilvēciņiem - «kaulu no mana kaula un miesu no manas miesas» - varētu kopā iesākt. «Kad ielās ieraugu kādu bērnu, uzreiz novaidos: «Vai, Matildīte, Terēzīte!»» rakstniece piekrīt, ka Turcijā viņu šad tad pārņem ilgas pēc mazmeitām. «Bērnu brīnišķīgumu novērtē līdz ar gadiem. Kad pašai auga bērni, man bija jādara visādi darbi, jāpelna, un vēl - bieži vien cilvēks tajā vecumā uzskata, ka dzīve vēl tikai būs. Man toreiz nebija laika rakstīt saviem bērniem, tāpēc šajā grāmatā ieliku ļoti daudz arī no tā, kas bija noticis ar viņiem.»
Dzīve rit, hormoni strādā
Pirms kāda laika L. Kota mācījās itāļu valodu un toreiz uzzināja, ka skanīgais vārds «nonna» svešvalodā nozīmē «vecmāmiņa». «Es uzreiz pateicu - kad būs mazbērni, es būšu nonna!» saka Laima un atklāj - tas tāpēc, ka pašai iekšējā sajūta esot uz gadiem 27. «Ir sajūta, ka visu vari, visu zini un proti, varbūt miesa to citādi rāda, bet gars - tā.» Rakstniece atgādina, ka šodien ļoti bieži sievietes kļūst par vecmāmiņām īsi pēc 40 vai 50, kad pašas vēl ir «veselīgas, normālas sievietes, kurām dzīve rit un hormoni strādā». Galu galā ir sievietes, kurām pašām ap piecdesmit vēl dzimst bērni, piebilst Laima.
Arī jaunajā grāmatā viņa sevi dēvē par Nonnu: «Kas es par vecmāmiņu? Zeķes es adu ne siltumam, bet skaistumam un pankūkas cepu tikai svētdienās.» Tā Nonna, kas aprakstīta grāmatā, un tā, kas sastopama dzīvē, esot viens pret vienu. «Arī tad, kad viņa ir ragana - Dūkņa -, niknojas vai dara muļķības. Man nav grūti uzrakstīt par sevi arī dažādas negatīvas lietas, jo tas viss veido cilvēka dzīvi.»
Grāmatiņa rāda, ka Nonna mēdz uzvesties arī tā, kā visas vecmāmiņas pasaulē, piemēram, uztraucas par to, lai augstu kokā uztrausušās meitenes nesaplēš savas kleitas, jo - ko tādā gadījumā teiks viņu mamma, un mēdz nebalsī saukt pusdienot. Tomēr tajā pašā laikā Nonna ir tā, kura spēj meitenēm zīmējumā parādīt pat to, kā izskatās garlaicība. Starp citu, Nonnas mīļākā nodarbe ir kafijošana, un viņas mirdzošajā džezvā vārītā kafija, loģiski, «smaržo pēc siltajām zemēm».
Knīpas un lauku tortes
Vecmammu uzdevums nav atņemt mazbērniem viņu vecākus, tomēr ir vairākas lietas, kuras arī Laima savām mazmeitām vēlētos iemācīt, piemēram, labas manieres. «Vēl esmu plānojusi, ka meitenes varētu atbraukt pie manis - blakus Egejas jūrai mums ir vasaras māja, apkārt daudz bērnu, un visi runā turku valodā. Bērni apgūst valodu vienā mirklī, un mācēt to būtu ļoti liela vērtība.» Arī pati Laima vēl slīpē savas turku valodas zināšanas.
Ir mazmeitām nododamas prasmes, kuras pati apguvusi no savām vecmāmiņām, piemēram, īstas lauku tortes pagatavošana, ko bērnībā viņai ar māsu iemācījusi mammas māte Zelma Bariss Vidrižos. Rakstnieci izbrīna frāze, ka mazi bērni nevar strādāt. No vienas puses, tiešām ir jāapbrīno Zelmas, kuru miestā godāja par saimnieci, tik nopietna pasākuma uzticēšana sešgadīgām knīpām, taču, no otras puses, arī šodien lauku tortes recepti L. Kota varētu nosaukt no galvas kaut nakts vidū.
Laima atceras vasaras, kuras pavadījusi pie Zelmas Vidrižos un pie tēva mātes Ievas Vucyns Dukstigalā. No abām dzimtām viņai ticis valodu mantojums. Jau bērnudārza laikā viņa pratusi Vidzemes lībiešu latviešu valodu, kuru izdzirdot audzinātājas ķēris izbīlis, savukārt, ciemojoties Latgalē, Laima uzsūkusi latgaļu valodu un 18 gadu vecumā pati sākusi tajā runāt. «Reiz vasaras nometnē apmeklēju latgaļu valodas kursus skolotājiem, un mēs tā arī teicām: «Muna baba ir leluokuo profesorīne!»»
Vēl daži pēdējie soļi, un Laimas grāmata Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur ieraudzīs dienasgaismu arī turku mēlē. Romānu tulkojusi Kristīne Seraja (Seray), kura Turcijā dzīvo krietnāku laika sprīdi, savukārt tā rediģēšanā roku pielicis Ahmeds Kots. Viņi joprojām dzīvo Stambulas Āzijas daļā, no kurienes, atrodoties trešajā stāvā, L. Kota var baudīt lielisku skatu uz pilsētas Eiropas daļu un Bosfora šaurumu .
*Latgaliski - «mana vecmamma - lielākā profesore».