Grupas redzamākā seja Metjū Bellamijs, kurš sava vokāla skaņu amplitūdu un īpatnējo intonāciju atklāja tikai pēc vairākiem aizrādījumiem par murmulēšanu (viņam pat gribēja aizliegt dziedāt!), joprojām ir uzticīgs sev tik tuvajām sazvērestības teorijām (nevainīgākā no tām - Anglijas karaļnama pārstāvji patiesībā ir milzu ķirzakas), un arī albums The Resistance tiek attīstīts uz paranojālas līnijas, vienlaikus smejoties gan pašiem par sevi, gan par pasauli. «Ne katrs spēj pamanīt Monty Python (britu melnā humora seriāls - Dž.T.) idejas mūsu mūzikā, taču tās tur ir,» izteicies bundzinieks Dominiks Hovards. «Protams, ir dažas nopietnas domas, taču lielākoties viss top pamatīgā jautrībā. Bieži vien, ierakstot dziesmas, mēs skaļi smejamies.»
The Resistance nav iespējams klasificēt kāda noteikta žanra ietvaros, jau pirmie singli piedāvā tik krāsainu stilistisku paleti, ka nesagatavotam klausītājam var iestāties apjukums. Uprising piedāvā gliterroka spozmi apvienojumā ar progresīvā roka skarbumu, elektroniski asu ritma sekciju un patētiskiem tekstiem, kā «viņi mūs nekontrolēs, uzvara būs mūsu». Gandrīz sešas minūtes garais simfoniski episkais singls The United States of Eurasia tieši, neslēpjoties atgādina par britu karaliskāko grupu Queen tās slavas gados, izmantojot motīvus gan no Bohemian Rhapsody, gan Mustapha, kā arī plūstoši izved cauri vai visai eiropeiskās popmūzikas attīstībai, iesaistot gan Balkānu motīvus, gan Šopēna noktirnes cienīgus klaviersolo, kas kļuvuši jau gandrīz vai par Muse firmas zīmi (Muse līderim klasiķi ir gana tuvi, viņš pat nopircis māju Milānas apkaimē, kurā savulaik mitinājies Vinčenco Bellīni). «Es gribēju, lai The Resistance kļūst par kulmināciju visam, ko mēs jebkad esam zinājuši par mūziku. Visiem stiliem, ko esam spēlējuši. Katrai idejai, ko jebkad esam atraduši,» par jauno albumu žurnālam Q izteicies Bellamijs.