Diemžēl daudzās jomās vērojams, ka valstiskā mērogā mēs kaut ko apspriežam, bet nepieņemam lēmumu, un, kad beidzot lēmums tiek pieņemts, tad ieilgst īstenošana. E-pārvaldi vajadzētu ieviest, lai valsts pārvalde būtu lētāka un caurspīdīgāka, bet, ja tiek pieņemts lēmums, ka jāsper solis šajā virzienā, tad stingri jānosaka: «Visiem būs tā darīt.» Diemžēl tā nenotiek. Piemēram, vairāk nekā desmit gadu runājam, ka vajag ieviest identifikācijas kartes, bet tikai 2012. gadā beidzot tika pieņemts lēmums par šādām kartēm.
Patlaban ar identifikācijas kartēm, jūsuprāt, panākts vēlamais rezultāts?
Būtu pareizi, ja elektroniskais paraksts būtu visās identifikācijas kartēs. Patlaban tā ir kartes lietotāja izvēle. E-paraksts ir kā ieejas biļete e-vidē. Mums Latvijā gan patlaban labāk izprotama ieejas biļete e-vidē ir banku autorizācija. Turklāt Latvijā joprojām primārais dokuments ir pase, bet identifikācijas karte ir sekundārs dokuments. Savukārt daudzviet Eiropā identifikācijas karte ir primārais dokuments, bet pase tiek izmantota tikai ceļojumos.
Eiropas Savienība (ES) virzās uz vienota, digitāla tirgus veidošanu. Kā, jūsuprāt, veicas?
Vienotais, digitālais tirgus ir mērķis, ko ES izvirzījusi, bet problēmu netrūkst, un ļoti būtiska problēma ir tirgus sadrumstalotība - tirgus ir nacionāls, nevis Eiropas mēroga.
Eiropas Komisija norādījusi, ka tieši tirgus sadrumstalotība ir iemesls, kāpēc Eiropas valstu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozarē investīcijas neienāk pietiekami strauji. Investīcijas aiziet uz Āziju un Ameriku, jo šajos reģionos tirgus ir vērienīgāks, turklāt tajos ir saskaņotāks regulējums - uzņēmums var izņemt vienu licenci Amerikā, vienu Ķīnā un strādāt globāla mēroga tirgos, kuros valda vienoti spēles noteikumi. ES līmenī tiek aktīvi spriests, kā lai investīciju plūsmu pavērš Eiropas virzienā. Pagaidām tas nav izdevies arī tāpēc, ka ES ietvaros pastāv ļoti atšķirīgas biznesa kultūras. Turklāt barjeras rada normatīvie dokumenti, kuros ietvertās prasības daudzos jautājumos dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgas.
Kādas ES pieprasītas izmaiņas varam sagaidīt Latvijā?
Viena no ES iecerēm ir, ka veidojas pārnacionāli operatori, kuri darbojas daudzās Eiropas valstīs. Tiek plānots arī, ka, nokārtojot licenci vienā ES valstī, uzņēmums varētu darboties visās dalībvalstīs. No vienas puses, šāda iecere ir apsveicama, no otras puses, rodas jautājums, kā tā reāli īstenosies. Vai visi uzņēmēji raks vadus un ierīkos optiskos kabeļus visās valstīs? ES arī pastāv ideja, ka uzņēmumiem, kas jau izbūvējuši savu optisko kabeļu sistēmu, būs jādalās ar uzņēmumiem, kas tirgū ienāks. ES ir valstis, kurās vēsturiski radusies situācija, kad tirgū strādā tikai viens telekomunikāciju operators. Bet Latvijā izveidojies brīvais tirgus, kurā internets tiek nodrošināts ar operatoru veikto investīciju palīdzību, Latvijā izplatās 4G internets, visās ES dalībvalstīs tas tā nav. Likumsakarīgi rodas jautājums, vai kāds uzņēmums vispār gribēs vēl ko investēt, ja būs jādalās ar citiem uzņēmumiem. Un tas varētu negatīvi ietekmēt konkurences attīstību.
Vēl viena problēma ceļā uz vienoto, digitālo tirgu nenoliedzami ir valodu barjera. Ja mēs gribam būt vienotajā Eiropas tirgū, mums vajadzīga mašīntulkošanas programma, jo ikvienā valstī tiek pieprasīti pakalpojumi tās valodā.
Cik uzticama vispār ir mašīntulkošanas programma, cik droši mēs varam būt par to, ka teksta jēga nepazūd tulkojumā?
Var teikt, jo jaunāka tulkošanas programma, jo uzticamāka. Pirms gadiem pieciem tulkošanas programmu kvalitāte nekāda labā nebija, bet tagad teksts ir saprotams, kaut kas tikai jāpalabo, jo programma visu laiku attīstās, un sadarbībā ar zinātniekiem tiek meklēti vislabākie varianti. Protams, ka mašīntulkošana nekad neaizstās cilvēku valodu zināšanas, neaizstās tulkus, bet pirmajam priekšstatam par to, kas vispār tekstā tiek stāstīts, mašīntulkošanas piedāvājums ir gana labs.
Minējāt 4G internetu. Kā prognozējat, cik ilgā laikā 4G internets izplatīsies visā Latvijas teritorijā?
Investīcijas, kas mūsu valstī tiek ieguldītas šajā segmentā, ir pietiekamas un konkurence arī ir pietiekama. Tāpēc varam gaidīt, ka 4G internets izplatīsies strauji. Turklāt tehnoloģijas nenoliedzami arī attīstās ļoti dinamiski.
Veidojot ES vienoto, digitālo tirgu, aktuāls ir jautājums, kā sabalansēt tās likumu normas, kas reglamentē autortiesības, jo izpratne par autortiesībām kļūst aizvien atšķirīgāka.
Analizējot, cik daudz cilvēki pērk e-grāmatas un kādā veidā klausās mūziku, jāsecina, ka Eiropā e-vides iespējas un e-komerciju izmanto daudz mazāk nekā ASV, bet Latvijā - mazāk nekā vidēji Eiropā. Iespējams, viens no iemesliem ir tieši diskutablais autortiesību regulējums. Cilvēkiem ir svarīgi, lai būtu skaidri spēles noteikumi, lai būtu saprotams, ko drīkst izmantot, ko ne, par ko ir jāmaksā, par ko nav jāmaksā. Turklāt vēl ir pieejamības jautājums - joprojām ir tādi interneta veikali, kuri nepiegādās preces uz Latviju, ir saturs, ko Latvijā nevaram iegādāties. Bet pieejamības nosacījumiem visā ES būtu jābūt vienādiem.
Vēl viens aspekts, runājot par e-komerciju kopumā, ir iedzīvotāju uzticēšanās interneta maksājumiem un interneta vietnei. Bieži vien Latvijā cilvēki raizējas, vai viņiem piegādās preci, par kuru samaksāts.
Cik pamatotas ir šīs bažas?
Riski ir visur, bet, nevar noliegt, bankas domā par drošajiem risinājumiem, jo ir ieinteresētas, lai viņu klienti netiktu apkrāpti. Turklāt internetā uzņēmējs nevar ilgi krāpties, jo ar sociālo tīklu palīdzību informācija par negodīgu komercdarbību e-vidē izplatās ļoti strauji. Es gribu uzsvērt, galvenais nebūt lētticīgiem, vienkārši vajag pašiem loģiski domāt, lai neiekristu interneta krāpnieku izliktajās lamatās.
Elektronisko sakaru likumā paredzētas tiesības Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai bloķēt Latvijā nelicencēta interaktīvo azartspēļu organizētāja interneta mājaslapas. Visā ES šajā jautājumā nav vienota regulējuma?
Nav gan, un tā ir problēma. Ir jautājumi, kurus var risināt tikai globāli, ES mērogā, nevis vienas divu dalībvalstu mērogā, jo pretējā gadījumā mēs varam sastapties ar ES neizpratni par saviem, Latvijas mērogā pieņemtajiem lēmumiem. Mēs Latvijā gribam būt gandrīz unikāli ar šādu regulējumu. Ja interneta vietnei ir pēc likuma slikts saturs, tad ierasta prakse ir tāda, ka vēršas pie vietnes turētāja un lūdz vietni slēgt vai arī nenodrošināt pakalpojumu uz Latviju.
Laiku pa laikam tiek runāts par globālu kiberuzbrukumu draudiem. Jūsuprāt, cik lielā mērā Latvija pakļauta nopietnu kiberuzbrukumu riskiem?
Es domāju, ka kiberuzbrukumi dažādām Latvijas informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmām notiek visu laiku, vienkārši šie uzbrukumi tiek atvairīti, tāpēc mēs par tiem neuzzinām. Milzīgi kiberuzbrukumi, kas ietekmētu daudzus iedzīvotājus, Latvijā nav bijuši. Gan Igaunijā, gan Lietuvā bija. Tātad, vai nu Latvija ir kibernoziedzniekiem mazāk interesanta, vai arī mums ir ļoti labi datordrošības speciālisti. Es gribētu ticēt, ka otrais variants - mums ir labi datordrošības speciālisti.
Ļoti svarīgi, lai IT sistēmas būtu veidotas tā, ka no uzņēmuma vai iestādes mājaslapas nevar iekļūt iekšējā datu sistēmā. Ja sistēmā uzbrucēji sāk mainīt datus un tas netiek savlaicīgi piefiksēts, tad var rasties nopietnas problēmas. Jāatzīst gan, ka viss nav ideāli. Ļoti bieži vadlīnijas ir, atbildīgie speciālisti zina, kā veidot drošas sistēmas, bet līdz galam tas netiek izdarīts - ne tikai privātajā, bet arī valsts un pašvaldību sektorā.
Tā ir paviršība vai zināšanu trūkums?
Es domāju - gan paviršība, gan zināšanu trūkums. Nav noslēpums, ka IT nozarē ir Latvijas mērogā lielas algas, turklāt privātajā sektorā IT speciālistu algas ir ievērojami augstākas nekā valsts iestādēs. Tāpēc aktuāls ir jautājums, kā valsts un pašvaldības iestādēm piesaistīt tiešām profesionālus, augstākās raudzes IT speciālistus.
Varbūt risinājums ir pirkt ārpakalpojumā?
Tas ir viens no risinājumiem, tomēr vajadzīgi kompetenti speciālisti, kuri prot precīzi definēt prasības piegādātājam un novērtēt to, ko piegādā. Šādu speciālistu bieži trūkst.
Daudz diskutējam ar Iepirkumu uzraudzības biroju par nosacījumiem, kā iepirkt IT sistēmas. Ļoti bieži ir tā, ka sākotnēji ir koncepcija, ir iepirkums, tad konkursa rezultātu pārsūdzība un paiet ilgs laiks, līdz vispār sistēmu sāk izstrādāt. Kopš brīža, kad sistēmai tika definētas prasības, IT nozare attīstījusies un izvirzītās prasības jau novecojušas. Savukārt piegādātājs drīkst piegādāt tikai konkursa nolikumā prasīto. Rezultātā visi neapmierināti - pasūtītājs, piegādātājs, lietotāji.
Nav noslēpums, ka finansējums IT sistēmu pilnveidei Latvijā lielākoties nāk tieši no ES fondiem. Tāpēc tagad domājam, kā jaunajā ES plānošanas periodā situāciju uzlabot, lai varētu izveidot elastīgāku sistēmu.
IT jomas uzņēmēji bieži saka, varētu paplašināt biznesu, bet trūkst speciālistu. Kāds, jūsuprāt, tam iemesls - aizbraukšana?
IT speciālistiem ir labas angļu valodas zināšanas, jo tā ir nozares darba valoda, un tāpēc iespējams doties strādāt, piemēram, uz Lielbritāniju, tomēr runāt par masveidīgu IT speciālistu izceļošanu nevar - tie ir atsevišķi gadījumi. Profesionāls IT speciālists arī Latvijā var nopelnīt ļoti labi.
Tomēr ar lielu algu vien IT jomas darbinieku ne vienmēr var noturēt darbā. Esmu novērojusi, ka IT speciālistiem ir svarīgi, lai darbs šķistu interesants. Ir bijuši gadījumi, kad programmētāji aiziet no darba respektablā uzņēmumā uz zemāk apmaksātu darbu mazā projektā, jo grib programmēt spēles, nevis datubāzes vai e-pakalpojumus. Lai tikai būtu interesanti.
Patlaban vērojams paradokss, ka jaunieši daudz laika pavada pie datora un labi orientējas e-vidē, bet par IT speciālistiem kļūst nedaudzi.
Es domāju, iemesls meklējams skolā. Ar matemātikas un fizikas popularitāti šolaiku skolēnu vidū ir problēmas. Jāsaka, problēmas ir ar visiem mācību priekšmetiem, kuros nepieciešama loģiskā domāšana, bet ceru, ka tas mainīsies un loģiskā domāšana atkal tiks augstu vērtēta. Turklāt šobrīd daudzi jaunieši datoru un internetu uztver kā patērētāji, bet, ja viņi vēlas veiksmīgi strādāt IT jomā, viņiem jāmaina domāšana un no patērētāja jākļūst par jaunu risinājumu radītājiem.