Kad nu šogad 13. augustā Fidels nosvinēja 90 gadu jubileju, atliek tikai teikt: arī mēs necerējām, ka cilvēks, kurš komunistiskās idejas vārdā bija gatavs uzlaist gaisā visu pasauli, nodzīvos tik ilgi. Jau 60. gados Čikāgas piecīši dziedāja: «Fidelam ir nieres vājas,/ Bieži viņš pie krūmiem stājas», bet laiks rādījis, ka Fidela veselību viņi nebija novērtējuši adekvāti.
Lai gan 2006. gadā Fidels Kastro nodeva Kubas prezidenta amatu brālim Raulam «veselības stāvokļa dēļ», savā 90 gadu jubilejā viņš atkal parādījās sabiedrībā un saņēma labas veselības un ilga mūža novēlējumus no Krievijas prezidenta Vladimira Putina, kurš acīmredzami vēlētos atkārtot Kastro rekordu valdīšanas ilguma ziņā. Fidels Kubā valdījis kopš 1959. gada, un arī tagad viņa klātbūtnes faktors tiek minēts kā šķērslis straujākam Kubas ekonomisko un politisko reformu tempam.
«Kubas revolucionārs un diktators Fidels Kastro 70. jubileju sagaidīja politiskā vientulībā,» 1996. gada SestDienas rakstā Mūžam dzīvais Fidels vēstīja Āris Jansons. «Viņš stoiski pārdzīvojis PSRS un tās Austrumeiropas satelītrežīmus, sandinistus Nikaragvā, Panamas diktatoru un narkotiku tirgoni Norjegu, Haili Mariamu Etiopijā, Mozambikas valdības atteikšanos no marksisma un citas pārmaiņas. Kopš 1985. gada 26. augusta gan nācies atteikties no iemīļotajiem cigāriem Cohiba. Bet Kastro stundām garās runas apliecina, ka viņš joprojām spēj noturēt klausītāju uzmanību, kaut arī jaunības dienu oratora karstums ir krities. Runas gan nav nekas cits kā vārdu savirknējumu improvizācijas par jebkādiem tematiem, nemitīgi skandējot ideoloģiskus saukļus. PSRS varenie Hruščovs un Brežņevs padomju skatītājam savulaik šķita kļuvuši dīvaini, kad, sakot runas Kubā, viņi sāka rokas vicināt uz visām pusēm un ik pa brīdim auditorijai rādīja dūri: sociālisms vai nāve! Kastro enerģiskos žestus viņiem tik un tā neizdevās pārtrumpot.»
Kopš Eizenhauera laika Fidels «rausta spalvas» jau devītajam ASV prezidentam, rakstīja Āris Jansons. Ja pieskaitām Bušu jaunāko, sanāk veseli desmit, jo Obama jau pats meklēja ceļu pie Fidela. «Kenedijs, ar aukstiem sviedriem ticis pāri raķešu krīzei un piedzīvodams Kubas atbrīvošanas izgāšanos Cūku līcī, atbalstīja CIP ieceri nogalināt Kastro ar sprāgstošu cigāru. Lindons Džonsons Kubu izolēja un panāca 200 000 disidentu palaišanu uz ASV. Antiamerikānisms un visa rietumnieciskā kategoriska noliegšana kļuva par Kubas līdera patoloģisku īpatnību. Tie, kuri pieredzējuši 60. gadus, atceras, ka Karību krīzes kulminācijā Havana mudināja Kremli izmantot kodolieročus pret ASV.»
Āra Jansona studiju biedrs Maskavas žurnālists bija izpelnījies aizliegumu apmeklēt «Brīvības salu», kad pētījumā bija atklājis, ka sociālisma sludinātājam Fidelam Kubā pieder 32 mājas, trīs nami Havanā un vairāki slepeni pazemes bunkuri, bet personīgā apsardze - 9700 cilvēku. Ja Fidels sadomājis peldēties, kaujas gatavībā sacelti jūras kājnieki un jūras dibenu pārmeklējuši 122 ūdenslīdēji.
«Kā teicis kāds ASV zinātnieks, kvēla revolucionāra gados Fidels bija Amerikas problēma, bet, pārtapis par senilu dogmatiķi, viņš kļuva par PSRS problēmu,» rakstīja Āris Jansons, secinot, ka pašlaik, proti, 1996. gadā, Kubā pastāv viens no pēdējiem režīmiem ar komunistiskiem atribūtiem.
Lai gan šodien ir atjaunotas diplomātiskās attiecības starp Kubu un ASV, atribūts joprojām ir šaisaulē, kuru viņš bija gatavs upurēt, lai ar kodolieroču palīdzību pārvērstu zemes virsu par komunisma paradīzi.