Tēlnieks Burkards Dzenis bija Latvijas Valsts mākslas muzeja, kas sākumā atradās Rīgas pilī, direktors no 1920. līdz 1944. gadam. Savukārt mākslas vēsturniece Daiga Upeniece ir kādreizējā Ārzemju mākslas muzeja - tagad Mākslas muzeja Rīgas birža - vadītāja kopš 1995. gada. Pēdējos desmit gadus veltījusi, lai savā agrākajā spozmē atdzimtu kādreizējā Rīgas biržas ēka un tajā - izcilība mākslā gan izstādēs, gan muzeja pastāvīgajās ekspozīcijās. Teju gads ir riņķī, kopš Rīgas svētkos muzejs vēra vaļā durvis apmeklētājiem. Tas arī iemesls sarunai.
Ātrijā iekarinātais sastingušais gondolas sprādziens ir kā atgādinājums par Venēcijas renesanses arhitektūras ēku, kurā tā atrodas, vai drīzāk Krievijas mākslinieka Dmitrija Gutova veidotā instalācija kaut ko konceptuāli vēsta par Mākslas muzeja Rīgas birža sūtību?
Būtībā jūs pati jau atbildējāt, jo uz šo gondolu var skatīties dažādi. Pirmais slānis ir, ka mēs skatāmies uz to kā piederīgu Venēcijai, jo pati ēka ir celta kā Venēcijas palaco. Taču šādu eklektikas stilā celtu ēku Eiropā ir ļoti daudz, un nav jau vairs ne tas renesanses laiks, ne arī XIX gadsimts, kad šī ēka ir celta, tāpēc tā ir tā Venēcija, kas ienāk no XXI gadsimta ar izteikti konceptuālu mākslu. Otrs līmenis varbūt ir pat vēl interesantāks un tuvāks pašas Rīgas biržas būtībai - tam, ko mēs darām. Interesanti, kā pats Dmitrijs Gutovs nonācis līdz domai, ka tai ir jābūt tieši gondolai, un tās ir diezgan dziļas atmiņas par filmu - režisora Mikelandželo Antonioni Zabriskie Point. Tā ir par jaunu paaudzi, kas ienāk un mēģina mainīt pasauli atpakaļ uz autentisko, pirmatnējo, īsto. Filma ir traģiska - galvenais varonis aiziet bojā -, bet tās galvenā doma ir cīnīties pret patērētājsabiedrību un neļaut tai apēst idejas. Filma beidzas ar to, ka šī patērētājsabiedrība burtiski tiek uzspridzināta tūkstoš gabalos - uzsprāgst ledusskapis, un tā saturs aiziet kaut kur izplatījumā, pārpildīti drēbju skapji vai televizors, pie kura cilvēki sēž un sēž, un sēž stundām, un neizvēlas neko citu. Tur ir kaut kāda sasauce arī ar to, kā mēs strādājam Biržā - mēs necenšamies darīt kaut ko tikai tāpēc, ka citi tā dara. Meklēt to pirmējo, interesanto, autentisko un profesionālo - tas ir tas, ko dara Birža.
Ir apritējis gandrīz gads kopš Rīgas biržas vērienīgās atklāšanas. Vai šodien neizjūtat sasprindzinājumu, cenošoties šo lielo, sabiedrības uzmanību piesaistījušo «kuģi» uzturēt augstā līmenī, ņemot vērā valsts nespēju pienācīgi balstīt kultūru?
Jā, tas ir liels kuģis, kuru mēģinām stūrēt, un nav vienkārši. Tas ir ļoti intensīvs un profesionāls darbs komandā. Rīgas biržas fantastiski skaistā ēka ir tikai ietērps, ēkā var arī nekā nebūt - klusa, tukša, bez notikumiem. Lielākā vērtība ir komanda, kas šeit strādā un nu jau, man liekas, būs izveidojusies. Sākumā nāca arī tādi, kuriem šķita, ka mēs te skaistā ēkā tā mierīgi padzersim kafiju, dažas stundas pasēdēsim, un būs labi. Tie visi ir aizgājuši. Mūsu nav nemaz tik daudz, bet ir sākuši strādāt diezgan daudz jaunu cilvēku, kas ir atnākuši ar savu pienesumu, idejām. Taču komanda neesam tikai mēs, kas te strādā algotu darbu. Piemēram, vienā no atklāšanas izstādēm Austrumu porcelāns un Nīderlande izveidojās starptautiska komanda - profesors Kristiāns Jorgs no Leidenes Universitātes bija viens no labākajiem šīs tēmas zinātājiem, kas speciāli šīm zālēm izstrādāja projektu, Nīderlandes vēstniecība, kas palīdzēja piesaistīt ļoti apjomīgu finansējumu.
Blakus tam cieši sadarbojamies ar dažādām firmām, kas palīdz mums veidot savu tēlu, IT kompānijām, - apzināmies, ka paši neesam speciālisti itin visā. Kad tikko sākām spriest, kā pozicionējam šo muzeju, mums pieteicās kompānijas, kas vēlējās ielikt savu artavu. Piemēram, mēs daudz darbojamies ar tehnoloģijām, un tie visi ir sponsorēti projekti. Jau trešajā līmenī aiziet kopprojekts ar Lattelecom, ko iesākām ar projektu 100 meistardarbu skārienjutīgajos datoros. Esam izmēģinājuši iPhone aplikācijas, patlaban niekojamies ar QR kodiem. Nav tā, ka dzelžaini ieliekam to savā plānā, sākumā paskatāmies, vai tas ir saistoši, vai mācēsim šīs lietas aprobēt.
Kas Rīgas biržu apmeklē vairāk - vietējie vai ārzemnieki?
Kopš muzeja atvēršanas pērn augustā apmeklētāju skaits ir pārsniedzis 110 tūkstošu. Esam jauns muzejs, un nevaram cerēt, ka visa pasaule būtu to vien gaidījusi, lai šis muzejs atvērtos un viņi varētu atbraukt uz šejieni. Daudz strādājam ar tūrisma firmām - ļoti daudzi par mums ir uzzinājuši, pateicoties Live Riga (Rīgas Tūrisma attīstības birojs - L. K.), un mēs labi redzam atgriezenisko efektu. Strādājām arī ar lielu Krievijas mediju grupu, un jūtam, cik daudz krievvalodīgo tūristu nāk skatīties šo māju.
Vai muzejs jau ir iekarojis uzmanību starptautiskajā jomas speciālistu vidē?
Ārzemju kolēģi pie mums brauc aizvien intensīvāk, un tā ir ļoti laba ziņa. Tikko noslēdzās lekciju cikls, ko organizēja Francijas Kultūras institūts, kur pie mums nāca un dalījās pieredzē augstas proves speciālisti no Orsē muzeja un Luvras. Muzejs visnotaļ strauji ir atzīts arī austrumos. Nesen atgriezos no Maskavas, kur tika svinēti Puškina vārdā nosauktā Tēlotājas mākslas muzeja simt gadi. Slavenā direktore Irina Antonova bija sasaukusi pasaules muzeju direktorus un dažādu institūciju vadītājus - tos, ar kuriem ir strādāts iepriekšējos gados un vēlētos to darīt arī turpmāk. Bija pārsteigums, ka Rīgas biržas muzejs ir vienīgais, kas ir izvēlēts ne tikai no Latvijas, bet visām Baltijas valstīm. Tas ir liels kompliments, jo Puškina muzejs ir ja ne viens no lielākajiem, tad katrā ziņā profesionālākajiem muzejiem ar izciliem mākslas zinātniekiem.
Pati esat iesaistīta vairākās starptautiskās mākslas un muzeju organizācijās. Nojaušu - atrašanās tur, piedalīšanās kopīgās sanāksmēs nenozīmē gluži izpriecu pilnus braucienus.
Pirmkārt, tas nozīmē iespējas Latvijai. Būt tādās organizācijās nozīmē tikties ar augstas proves speciālistiem, tur ir daudz gan Austrumu, gan Rietumu muzeju - potenciālo sadarbības partneru. Piemēram, holandiešu un flāmu mākslas kuratoru apvienības CODART sanāksmēs tiekas muzeju direktori un vadošie kuratori, un jūs redzat, cik spēcīgas izstādes pēc tam ir iespējams atvest uz Latviju. Porcelāna izstāde, kas bija muzeja atklāšanā, ir tikai viens projekts, top arī jauni.
Kādas iespējas mums paver Eiropas un Āzijas fonds ASEF, kurā esat Latvijas deleģēta pārstāve?
Šī dalība ir diezgan liels izaicinājums man pašai, jo šeit vairāk darbojas diplomāti. Laikam vienīgie Baltijā būsim izmēģinājuši darboties fonda meitasorganizācijā ASEMUS, kas ir speciāli veidota lielajiem Rietumeiropas muzejiem, kuriem ir lielākās Austrumu mākslas kolekcijas, kā arī nacionālajiem muzejiem Austrumos. Tās atkal ir jaunas sadarbības iespējas starp muzejiem, savukārt ASEF ir iespēja veidot sadarbību starp universitātēm, apmainīties lektoriem, studentiem, organizēt pasākumus Austrumos un Rietumos. Daļa no Rīgas biržas darbības ir Austrumu māksla, un mēs ļoti vēlamies tajā ieviest autentiskumu un profesionalitāti, ko nav viegli izdarīt.
Pēdējā tikšanās reizē Singapūrā runāja par to, ka Rietumi ir pārāk pašpietiekami - cilvēkiem liekas, ka viņi jau visu zina un māk. Studentu plūsmas statistika rāda, ka katru gadu tūkstošiem austrumnieku brauc studēt uz Rietumiem, un katru gadu tūkstošiem rietumnieku Rietumos studē Austrumu mākslu, bet tikai nedaudz studentu brauc no Rietumiem uz Austrumiem. Tātad rietumnieks uzskata, ka viņš jau pats var par to runāt. Muzejā vēlamies parādīt Austrumu kultūru tādu, kāda tā ir, nevis to, kā rietumnieks saprot Austrumu kultūru. Kādas piecas Austrumu kultūras nedēļas jau esam realizējuši. Rietumnieki izvēlas cenzēšanu, lai radītu kaut ko pēc saviem estētiskajiem principiem, bet līdz ar to viņi zaudē. Austrumu garša ir tad, ja pats austrumnieks veido izstādi.
Varbūt rietumniekus atturīgus dara fobija no Austrumu izplešanās?
Attiecības nekad nav labas, ja tajās ir kādas fobijas, un no tām var atbrīvoties ar zināšanām. Ja izpratīsim šos cilvēkus, iedziļināsimies viņu kultūrā, mēs atbrīvosimies arī no šīm fobijām. Fobijas ir nezināšana.
Cik liela daļa no muzeja krājuma ir atklāta publikai?
Telpas Rīgas biržā ir trīs reizes lielākas par iepriekšējām, un ekspozīcijas, protams, mēs tagad rādām vairāk. Tomēr lielo muzeju - arī mūsējā - prakse ir tāda, ka parasti tiek rādīta tikai daļa no ekspozīcijas. Tā ir iespēja izstādēm un pašas ekspozīcijas atjaunināšanai. Protams, gribētos vēl vairāk telpu, jo kolekcija ir liela un brīnišķīga. Patlaban apmeklētājiem nav pieejama lielā ģipša nolējumu kolekcija, ko savulaik veidoja Vilhelms Neimanis pilsētas mākslas muzejam. Tas ir brīnišķīgs mācību materiāls - ļoti vajadzētu tam atrast vietu.
Kādi ir galvenie veidi, kā papildināt krājumu?
Pēdējos gados krājums tiek papildināts dāvinājumu veidā, jo valstij nav iespēju iepirkt priekšmetus, turklāt iepirkt priekšmetus šim muzejam ir ļoti sarežģīti. Rīgas biržas kolekcija ir ārkārtīgi vērtīga, tāpēc tā latiņa, no kuras sākas līdzvērtīgu darbu iepirkšana, ir ļoti augsta un prasa lielu naudas ieguldījumu. Mūsu kolekcijas vērtības ir Holandes zelta laikmets, vācu romantika, un tās ir ļoti apjomīgas summas.
Uz kuru pusi Rīgas birža nākotnē gribētu pastiept roku - varbūt interesētu, kas atrodams aiz Atlantijas okeāna vai tepat Skandināvijā?
Ir jāapzinās, ka vienā muzejā nevar ielikt visu pasauli. Mēs esam muzejs, kuram ir ļoti laba Rietumeiropas mākslas kolekcija no XVII līdz XIX gadsimtam, laba Austrumu mākslas kolekcija, bet tā ir Latvijas īpatnība, ka mums nav ne Austrālijas, ne Āfrikas, ne arī Amerikas mākslas. Domāju, ka mums nevajadzētu ar varu lauzties šajā laukā, jo Rietumeiropā ir daudz citu muzeju, kas gadu simtiem ir kolekcionējuši šo mākslu. Jāspēcina tās kolekcijas, kas mums ir.
Atklājot muzeju, teicāt, ka šī ir vieta izcilībai un nav nozīmes mākslinieku nacionālajai piederībai, arī attiecībā uz Latvijas māksliniekiem. Kad muzejā redzēsim latviešu darbus?
Latviešu māksliniekus varēja redzēt jau muzeja atklāšanas izstādē Glasstress. Ļoti ceram, ka izstādei piekritīs Vija Celmiņa, bet atbilde vēl jāgaida.
Kā sevi ikdienā vairāk izjūtat - kā mākslas vēsturnieci, muzejnieci vai vēl kā citādi?
Pēdējie desmit manas dzīves gadi ir veltīti Biržai, jo projekts ir apjomīgs. Arī pašlaik administrēšana aizņem ļoti lielu mana darba daļu, bet, tā kā esmu mākslas vēsturniece, man prieku un baudu sagādā izstāžu projektu veidošana. Esmu arī rakstoša mākslas vēsturniece un to daru ar prieku.
Atliek laiks?
Nē, laika neatliek nekam, bet kaut kā izdodas!
Vairāk nekā 30 gadu esat saistīta ar šo muzeju. Vai atceraties pašu sākumu, kā nokļuvāt Rīgas pilī?
Sākumu atceros ļoti spilgti, jo dzīvē biju nolēmusi darīt pavisam ko citu. Domāju, ka būšu viens no tiem cilvēkiem, kas cīnīsies par dabas aizsardzību, vēlējos iet uz biologiem, jo esmu nākusi no ģimenes, kas daudz ceļo, lai baudītu skaistas ainavas. Sanāca pavisam īpatnēji. Mana skola - Jelgavas 2. vidusskola - bija viena no retajām, kurā nopietni mācīja mākslas vēsturi. Mana skolotāja dažus mēnešus pirms skolas beigšanas teica, lai aizbraucu uz toreizējo Aizrobežu mākslas muzeju - tikai iepazīties un pamēģināt. Es pamēģināju - un vēl arvien mēģinu! Tā pasaule mani ļoti aizrāva.
Kādus pienākumus jums uzticēja?
Varētu teikt, ka man ir tāda amerikāniska karjera - no pašas apakšas. Sākumā īsu brīdi Velvju zālē biju zāles uzraudze. Piedalījos izstāžu iekārtošanā, pēc tam tās uzraudzīju. Kad iestājos Mākslas akadēmijā, pie manis lejā Velvju zālē nonāca viss muzeja kolektīvs, vēl tagad atceros - direktors bija Ivars Runkovskis, un viņam rokā bija milzīga, balta lilija. Viņš nostājās un teica: «Nu tad tagad no pašas apakšas līdz pašai augšai!» Tā klausīgi es arī darīju. Pēc tam jau strādāju bibliotēkā, tad Grafikas nodaļā, vadīju to un tad kļuvu par Ārzemju mākslas muzeja direktori.
Kā šajā laika nogrieznī ir mainījies jūsu darbalauks?
Jārunā par iespējām. Ir milzīga atšķirība no XX gadsimta 80. gadiem, kad katra izstāde tika cenzēta, ārzemju mākslas izstāžu bija ļoti maz. Atvērās dzelzs priekškars, un mums visa pasaule it kā bija pretī, bet mēs jau to pasauli nezinājām. Pasaule mūs nezināja.
Šogad Latvijas Kultūras akadēmijā tiks uzņemti studētgribētāji maģistrantūras programmā muzeju un kultūras mantojuma studijas. Ko jūs viņiem vēlētu?
Atceros pati to laiku, kad iestājos Mākslas akadēmijā, - tajā brīdī es jutos visgudrākā. Sākot no šī punkta, es saprotu, ka zinu arvien mazāk. Es gribētu novēlēt jaunajiem studentiem vēlēšanos strādāt un pozitīvu attieksmi pret savu darbu. Ja būs lielas darbspējas un vēlēšanās darīt, būs arī rezultāts.