» Viņam tomēr tuvāks linu krekls, rakstainas vilnas zeķes un spēles -vilciņš rūcenītis, dūcenītis, sudmaliņas. Tagad vecais vīrs ar kolēģi no Vidzemes sētas labprāt uzspēlē arī šahu. «Un, kā jau mūsdienu pensionārs,» nosmej Aldonis Baldiņš, «kājās pārauju pastalas.» Abi ironizējam - tās tiešām ir cauras! Tomēr mīļas. Tomēr brīvā Latvijā.
Saskatīt interesanto
Aldoņa Baldiņa bērnības zemē Dundagā spēļu mantiņas saukuši par paijām. Vispaliekošākās atziņas viņš bērnībā ieguvis no grosmammas Karlīnas Ābolas, viņa bijusi mīklu un tautasdziesmu skandētāja. Grospaps izgatavojis piena traukus, kubuliņus, karotes, grebis abras. «Man jau no mazotnes iemācīja saskatīt interesanto visvienkāršākajās lietās,» saka Aldonis Baldiņš, kam pirmās rotaļlietas bijušas vecu pulksteņu mehānismi, nolietojušās kuļmašīnas un gaļasmašīnas detaļas. Audzis starp četrām māsām, mazais puika bijis luteklis, kam skolā nepavisam nav gribējies iet. «Kas nekaitēja pa māju ar Duksi paskraidīt,» smaida Aldoņa kungs.
Viņa tēvs bijis «mašīnmeistars», kam piederējis labības kūlējs Imanta. Darbs 47 hektārus plašajā saimniecībā prasījis daudz pūļu. «Tēvs maz bija mājās. Tā viņš rudeņos apkūla, pa ziemu tehniku remontēja, vasarā tēvam līdzēju zemīti strādāt,» stāsta Aldonis. Bet, kad tēvs atgriezies no ikdienas gaitām, Aldonim arvien noprasījis, ko puika iemācījies. Nosēdinājis uz ceļgala ar grāmatu rokās, un nācies boksterēt. Vieglāk gājis ar rakstīšanu - mamma ar adāmadatu uzrakstījusi priekšā burtus ar visiem skrullējumiem, tiem atlicis pārvilkt ar tinti vai zīmuli pa iespiesto rievīti. «Tā izkopu skaistu rokrakstu,» teic amatnieks. Reizrēķinu gan iemācījies ātri - mamma izdresējusi. Vislabāk padevusies zīmēšana. «Ar skolā iešanu mani nesteidzināja, teica, lai paaugos - tā pāris gadu aizkavējos,» stāsta Baldiņa kungs. Viņš atceras, kā tēvs ar zirdziņu vedis uz deviņus kilometrus attālo Pūņu pamatskolu, taču 2. klasē skolas gaitas pārtraucis 1949. gada 25. marts. Aldoņa tēvs jau zinājis, ka ģimeni izsūtīs, un bijis tam gatavs. Kad ienākuši «tā saucamie iztrebiteļi», tie bijuši pārsteigti, ka Baldiņu mantas jau sapakotas.
Desmit rubļi kā nabagiem
Baldiņus izsūtīja uz Omskas apgabala Molotovas rajona Severnajas sādžu. «Ļoti nabadzīga, stepes rajons. Māsas gāja strādāt pie smagiem darbiem, tēvs, mamma strādāja, bet rudenī tik un tā - atskaitīja par klimpu zupu un palikām parādā ar visu darbu. Tikām no tās sādžas ārā, vēlāk pārcēlāmies uz Novouraļsku, uz sovhozu,» stāsta Aldonis Baldiņš. No pilnīga bada tolaik glābusi vecā Singer šujmašīna, ko izdevies paņemt līdzi. Mamma un viena no māsām vietējām sievietēm šuvušas kleitas un mēteļus.
1956. gadā ģimeni noņēma no komandantūras uzraudzības. «Bet izdodot zīmi bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā un klāt pierakstīja - Latvijas PSR. Abi ar māsu Silviju sēdējām, un pasu galda priekšnieks ar pirkstu bakstīja, lai rakstām. Mēs atteicāmies.» Atgriezties tomēr izdevies. Aldoni un māsu uzņēmusi tante pie Talsiem. Talsos savukārt pasu galdā brīnījušies - pases kā zirgiem, vai tad neesot citu dokumentu... Tēvs ar māti vēl palikuši Sibīrijā - pelnīt naudu atpakaļceļam. «Kad atgriezāmies, gājām uz dzimtajām mājām tās skatīties. Aizgājām, apsēdāmies laukmalā, domājām, iet vai neiet sētā. Iegājām, bet tur sveši cilvēki. Likās pazemojoši, ka deva desmit rubuļus - par to, ka esam kā nabagi atgriezušies. Es neņēmu,» rūgti nosaka Baldiņa kungs. Viņš saglabājis daudzas tā laika liecības - no Sibīrijas tantei rakstītās vēstules, izziņas, dokumentus, tie nodoti glabāšanai Okupācijas muzejā. Baldiņa kungs uzsver - vēstures liecības ir svarīgi glabāt: «Kas nepētī senatni, tas nesvētī nākotni.»
Pats viņš rūpīgi glabā amata noslēpumus. Tieši grospapa prasmes, noskatītas bērnībā, kalpojušas kā pamudinājums pievērsties kokapstrādei. «Ar visu savu krievu valodas prasmi, ko nācās apgūt Sibīrijas pamatskolā, iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā, kaut tolaik latviski pat iesniegumu skolai nepratu uzrakstīt,» stāsta amatnieks.
Tā jūtas jaunāks
Aldonis Baldiņš ir kā spēļu pūralāde. Brīvdabas muzeja spēļu dienā apmeklētāji viņa vadībā var izmēģināt cūciņhokeju, lingas mešanu, iegriezt vilciņu, tarkšķi, ripināmās stīpas. Sirmais vīrs gatavs lekt jaunajiem līdzi un, to demonstrējot, tikai nosmej: «Skraidu riņķī ar stīpu rokā, nu kas es par senioru... Mani tas vārds mulsina.» Viņam patīk darboties ar bērniem, pamācīt, parādīt: «Tā jūtos jaunāks.» Amatnieks uzskata - bērniem ir jāmāca spēlēties. Dažkārt gan viņš brīnoties, cik jaunā paaudze neattapīga - viņaprāt, daudz laika pavadot pie datoriem, bērniem zūd spēja domāt loģiski, risināt prāta spēles. «Bērni, pusaudži vairs nav tik atraktīvi. Ja es iedodu viņiem uzdevumu 20 metrus riņķi vai stīpu padzīt - neiznāk. Nepielec!» novērojis vecais vīrs.
Taujāju, bet cik lielu vērību Baldiņa kungs piešķir naudai, «Vai, nauda man kā smiltis izskrien caur pirkstiem,» smej amatnieks. Visvairāk viņš to tērējot... kaķiem! Cik kaķu ir? «Mazlietiņ,» viņš sāk skaitīt: «Incīts, Pinčelis, Diniņa, Rūdolfs, Muris... Un kurš man tagad nav? Jāsāk skaitīt pa jaunam!» Ar dzīvesbiedri viņi pieņemot bezpajumtes kaķus, atkopjot, dakterējot. Pāris kaķu atvesti no Rīgas, citi paņemti no kaimiņiem, kuri tos nebaro. «Mums Mārupē lauku mājiņa, sēta plaša. Kaķi tur dzīvo lustīgi. Bet kuru kaķi gan neesmu pieskaitījis? Redziet, ko tas nozīmē - seniors!» sirsnīgi smaidot, aci piemiedz Baldiņa kungs. Un piebilst: «Nemaz jau negribas tam senioram būt. Labāk paskraidīt ar bērniem pa sētu.»