Neslēpšu - laiks, kad Ave sol atradās Latvijas un pasaules kora mūzikas elitē, patlaban ir pagātne. 31.oktobra jubilejas koncertā koris dziedāja labi, bet ne izcili - atzinīgi var vērtēt diriģentu Mārtiņa Klišāna un Ulda Kokara veidoto interpretāciju emocionalitāti līdz ar kora mākslinieku izdziedāto izjūtu grāciju un plastiskumu, niansētākam un bagātīgākam skanējumam tomēr izpaliekot. Sieviešu balsīs vēlējos saklausīt vairāk pilnskanības un spožuma, vīru balsīs - precizitātes un saliedētības. Vietām sašūpojās intonācija vai ritms, taču būtiskākais - visam korim pietrūka spilgtas muzikālas individualitātes, kas korī vai orķestrī panākama vienīgi ar jūtīgiem un apdāvinātiem mūziķiem izcilu diriģentu vadībā. Netīkami pārsteidza arī tieši jubilejas koncertam izvēlēto skaņdarbu relatīvā neizteiksmība - Graubiņa, Plakida, Mences, Dambja, Ķeniņa, Ešenvalda daiļrades kontekstā konkrētās kora dziesmas un tautasdziesmu apdares drīzāk izklausījās nevis pēc šo komponistu izcilākā veikuma, bet gan pēc steigā rakstītiem gadījuma darbiem (tiesa, Eitora Vila-Lobusa veidotā apdare savukārt kaut ko būtisku nozīmē vienīgi brazīliešiem). Nostaļģiskas jūtas izsauca galvenokārt koncerta izskaņa, ļaujot iztēloties laiku, kurā Sviridova mūziku atskaņoja daudz vairāk nekā tagad, bet Imants Kalniņš un Mārtiņš Brauns bija jauni un daudzsološi.
,,,,,
Savlaik Rīgas un visas Latvijas kultūras žilbinošā vizītkarte koris Ave sol par nepārprotamu kultūrvēsturisku ikonu uzskatāms arī šobrīd, un tieši šāda konteksta vārdā jubilejas koncertos un arī citos šodienas iznācienos mēs vēlamies šo kori dzirdēt tā, kā atceras mūsu emocionālā pieredze: bezierunu optimismā vēsturiskā konteksta vārdā labprāt piedodam vienu otru negludumu, nespodrību, nekonsekvenci. Jubilejas programma, zīmējot burvīgu retrospekciju, ļauj aizdomāties par to, cik ļoti pēdējās desmitgadēs audzis kopējais latviešu koru kvalitatīvais līmenis, latviešu kultūras ikonas nišu prasmīgu diriģentu vadībā un repertuāra atlases gudrībā pārņemot žilbinošajam Latvijas Radio korim. Tiesa gan, lielāko repertuāra daļu tas atvēl latviešu un ārzemju laikmetīgajai mūzikai, tāpēc Ave sol monopols arī turpmāk varētu būt tāds, kādu zīmējuši divi jubilejas koncerti - XIX un XX gs. latviešu klasiķu pērles, slavējami iestudētais Ērika Ešenvalda sirsnīgais jauncikls Soļi. Protams, savu dara dvīņu Kokaru skolas tradīcija - nepārspējama pievienotā vērtība, jo Ave sol taču nav tikai interprets. Tas ir Kokaru «cilvēciskā faktora» šarma, humora un vienreizīguma apdvestais stāsts, par kuru būtu sarakstāma ne tikai antoloģija, bet labsirdīgu anekdošu krājums. Daudz laimes viņiem 40.dzimšanas dienā!
,,,,,
Vidū starp «taustāmi» izdziedātām un video atmiņām par kādreizējo spožumu un cerībām no jauna tam tuvoties, saglabājot raksturīgo, Rīgas kamerkoris Ave sol svinēja četrdesmitgadi. Gudrs bijis kora vadītāja Ulda Kokara lēmums nenorobežoties tikai paša spēkā un piesaistīt diriģentu Mārtiņu Klišānu, kurš jūtīgi interpretēja mūsu klasiķu apdarinātās latviešu tautas dziesmas par sauli. Klausoties ne vienmēr līdz galam perfektajā balsu skanējumā, gan šķita, ka ne sliktāk nodziedātu kāds no mūsu labajiem amatierkoriem. Toties gadiem krātais zelta repertuārs, Ave sol vizītkarte - P.Dambja Ar brālīti dancot gāju, J.Karlsona Neslēgtais gredzens, G.Sviridova Puškina vainags - kā labi saglabājies ievārījums vēl joprojām ļauj baudīt seno smaržu. Ērika Ešenvalda cikla Soļi pirmatskaņojums, kuru diriģēja Uldis Kokars, pārliecina, ka tieši šādos faktūrā smalkos un gana komplicētos, tomēr sirsnīgi personiskos, nacionāli iezīmētos, arī telpiski/teatrāli izspēlējamos mūsdienu mūzikas vēstījumos ir Ave sol spēks un virzāma tālākā gaita. Bet par rafinētiem konstruktīviem, pašmērķīgi sarežģītiem opusiem, no kuriem vēdī salta augstprātība, Ave sol kontekstā vislabāk teikt maestro Imanta Kokara vārdiem: «To mums nevajag.» Abiem maestro Imantam un Gido Kokariem paldies par emocionāli saviļņojošo koncerta izskaņu. Eināram Verro - par vitālo, relaksēto kora džezu.