Māra Sirmā debija pie kamerorķestra Sinfonietta Rīga diriģenta pults sagādāja ne vienu vien pārsteigumu. Sajūsmināja programmas izvēle, tās izlīdzsvarotais kārtojums - no apcerīgi gaiša (bet ne gausi žēla un miegaina, kā nereti nācies dzirdēt) Semjuela Bārbera Adagio pie dzīvesprieka un vitalitātes caurstrāvotā, minimālisma un postromantisma tendencēs ieturētā Vojceha Kilara Oravas, saspēli noslēdzot ar Džona Tavenera opusu Sargājošais plīvurs, kurā vienlīdz būtiska nozīme gan klusumam vientulībā ar skaņu, gan skumjām un gavilēm, ietinoties faktūras audeklā. Lai arī M.Sirmā plašie žesti šķiet visai reti vērojama parādība diriģentu vidū, vadot orķestri, mūziķu un diriģenta komunikācija bija precīza, savstarpēji vienota un harmoniska, kā arī klausītājam skaidri nolasāma. Priecēja diriģenta piedāvātais partitūru lasījums, meistarīgi atsedzot uzbūves nianses un iedzīvinot skaņas stāstā. Kristīnes Blaumanes čella siltais, piepildītais un sulīgais tembrs nepārsteidza, bet sajūsmināja, turpretim viņas interpretētais astoņdaļīgais Tavenera opuss jau ar pirmajām skaņām elektrizēja dzirdi, liekot pieņemt krietni rāmāku laika izjūtu. Enerģijas saite ar klausītāju īslaicīgi pārtrūka opusa centrālajā - solo daļā, taču K.Blaumane to sajuta un atjaunoja.
Vērtējums: 3 no 5
Viens no pēdējā laika diskutablākajiem koncertiem gan Sinfonietta Rīga, gan Māra Sirmā radošajā darbībā - vispirms repertuāra ziņā; Bārbera neoromantiskais Adagio Pētera baznīcas akustiskajā telpā spēja sniegt stipri mazāk katarses nekā citi šā darba lasījumi un ieskaņojumi, Kilara darbu Orava «jaunā folkloras viļņa» stilā bez lielām pūlēm varētu aizvietot ar līdzvērtīgas kvalitātes paraugu latviešu mūzikā, Tavenera Sargājošais plīvurs atkal apstiprināja priekšstatu, ka «jaunā garīguma» izteiksmes līdzekļi tomēr ir zināms šķērslis spēcīga emocionāla un arī reliģiska pārdzīvojuma veidošanā. Diriģents ar orķestra mūziķiem sapratās labi, arī šajā koncertā saglabājot tādas ierastas Sinfonietta Rīga vērtības kā precīzu ansambļa saspēli, plastisku temporitma un dinamisko rakursu izveidi, stilistiski atbilstošas, konceptuāli pārdomātas un saturiski piepildītas interpretācijas klātesamību. Tembrālās kvalitātes un emocionālais vēstījums šoreiz atpalika. Kristīnes Blaumanes priekšnesums Tavenera darba solopartijā jāatzīst par ļoti veiksmīgu - izteiksmīgais un krāsām bagātais čella tonis, izjūtu intensitāte, skaņdarba dramaturģijas pārliecinoša izpratne un muzikālās tēlainības konģeniāls atainojums liecināja par izcilu muzikalitāti.
Vērtējums: 4 no 5
Māra Sirmā - orķestra diriģenta - debija izdevās par spīti tam, ka līdzās diriģenta interpreta radošajai būtībai atbilstošiem opusiem ar veiksmes garantiju - emocionāli piesātinātā melodiskā elpā veidotajam Bārbera Adagio un koncentrēti garīgajam Tavenera ciklam debijas programmā skanēja arī ilguma sīkvienībās valdāms Kilara folkloriskais minimālisms - poļu sutartīņu muzikāla montāža neregulāros ritmos, dažviet arī polimetriskos slāņos. M.Sirmā stiprā puse ir sirsnības, personiskas lūgšanas patosa piepildīts, intonācijā saturietilpīgs dziedājums, jēgpilnas pauzes jebkuras mūzikas vokālā, sakrālā un arī gleznieciskā daba - līdzīgi kā P.Vaskam, par kuru šajā programmā atgādināja viņa priekšgājēja amerikāņu klasiķa Adagio mūzikas valoda. Jaunieguvums diriģenta portretā bija žestu precizitāte, perfekti koordinējot Kilara Oravas sīkritmu spēles. Īpaša virsvērtība bija K.Blaumanes solo Tavenera Sargājošajā plīvurā - visā instrumenta tesitūrā dziļi piesātināts, enerģētisks, uzrunājošs tonis ne kā pašmērķis, bet kā atslēga durvīm uz atklāsmes noslēpumu. Tomēr laikam nevienam nav pa spēkam «atcelt» paša Tavenera skaņdarba pārmērīgo apjomu un izšķīdušo dramaturģiju ar vairākām beigām.