Nedz galvaspilsētā Rīgā, nedz Latvijas laukos netrūkst ēku, kuru ārējais veidols burtiski kliedz par bijušo godību. Likteņa un laikazoba varā pamestās muižas un savulaik lepnie galvaspilsētas nami iet bojā, vientuļi un nevienam nevajadzīgi. Jūrmalā, Jomas ielā vien apzināti divdesmit īpašumi, kuri burtiski brēc pēc sakopšanas. Investori ir gatavi cīnīties ar pilsētplānotājiem, būvvaldēm un sabiedrisko domu, lai tiktu pie iespējas kaut kur uzbūvēt kārtējo stikloto «kluci», bet ne ieguldīt savus līdzekļus kāda arhitektūras pieminekļa vai vienkārši labākus laikus piedzīvojušas ēkas restaurācijā. Pat greznās Ķemeru sanatorijas privatizētāju Ominasis Latvia solījumi šai ēkā iekārtot lepnu viesnīcu nav izpildīti jau vairāk nekā desmit gadu.
Ir, protams, arī izņēmumi - daža laba muiža un pils ar privātu investoru vai pat valsts uzņēmumu gādību tikusi atjaunota, tur tagad svin kāzas un citas godības, savus klientus gaida spa. Daži bijuši gana uzņēmīgi, lai uzrakstītu projektus un izkarotu ES līdzekļus atsevišķu muižu sakārtošanai. Tomēr šādu uzņēmīgu ļautiņu ir par maz.
Arī valstij un pašvaldībām pietrūkst uzņēmības reizi par visām reizēm apzināt postā ejošo vēsturisko mantojumu un beidzot izlemt, ko ar to visu iesākt. Iespējams, daļa no tā ir vienkārši jāpārdod privātpersonām par simbolisku samaksu, no jaunajiem īpašniekiem prasot, lai ēkas tiktu sakoptas. Savukārt pret privātīpašniekiem, kuri savā īpašumā esošās vēsturiskās ēkas nesapoš, ir jāvēršas krietni stingrāk. Pārsvarā gadījumu tie tomēr nav nekādi nabadziņi, kas pie muižas vai piecstāvu nama tikuši negaidīti. Laikazobs un sarkanais gailis plosās arī ēkās, kuru īpašnieku vārdi lasāmi miljonāru sarakstos.
Vēsturiskās ēkas neatkarīgi no tā, ir vai nav tās iekļautas īpaši aizsargājamu kultūras pieminekļu sarakstā, ir bagātība, kuru jāmācās likt lietā.