Ietekmīgu ļaužu sarosīšanās ap naftas cauruļvadā esošo bufernaftu un tās pārdošanu ir visai interesanta un savdabīga. Pirmkārt, tās voluntāra uzskatīšana par Latvijas valsts īpašumu un attiecīgi pārdošana nozīmētu pamatīgu Baltkrievijas nokaitināšanu. Ņemot vērā, ka mūsu tranzītbizness arvien izteicies par sadarbības padziļināšanu ar baltkrieviem, dīvaina loģika. No vienas puses, runāt par to, ka saistībā ar Baltkrievijas rubļa devalvāciju un no tās izrietošo enerģiskāku eksportu no kaimiņvalsts, Latvijai nevajadzētu ļaut leišiem paņem šī eksporta lauvas tiesu, no otras puses, atņemt baltkrieviem to, par ko viņiem arī gribas teikt savu lēmumu. Īpatnēji.
Otrkārt, intriģējoša ir mūsu puses gatavība «pacelt papīrus» teju vai no deviņdesmito gadu sākuma, lai noskaidrotu īpašuma tiesības. O, ja mēs tagad sāksim revidēt, cik taisnīgi un kā vispār papīri kārtoti šajos slavenajos laikos, vai tikai bufernaftas dalītāji neparaus maisam gaisu vaļā tā, ka paši pēc tam nebūs laimīgi... Gan jau Latvijas gāzes kungi mācēs pateikt «paldies» Lembergam par šo ierosinājumu.
Stāsts par bufernaftu kā avotu Latvijas budžeta ienākumu papildināšanai, protams, ir piezemētāks un reālāks nekā, teiksim, rēķināšanās ar kompensācijām no Krievijas par komunisma perioda nodarījumiem. Tomēr jāatgādina, ka nafta viegli uzliesmo un pēc tam sasodīti grūti liesmas nodzēst. Nav arī dzirdēts, ka aizdevēji valsts īpašuma pārdošanu, t.i., vienreizēju darījumu, uzskatītu par jēdzīgu budžeta deficīta mazināšanas formu.