Jautājums ir - vai Pussy Riot, 11. septembra terora akti un musulmaņus aizvainojošā īsfilma ir māksla? Zināmā skatījumā - noteikti. Vai pasludināšana par mākslu attaisno huligānismu, naida kurināšanu un pat terora aktus? Attaisno. Jo piešķir cēluma auru amorāliem un ļauniem, toties kādam politiski izdevīgiem notikumiem.
«Daļa sabiedrības (arī Latvijā) Pussy Riot akciju krievu pareizticīgo baznīcā uztver ar sašutumu. To var saprast, jo modernā māksla vienmēr ir izaicinoša,» raksta Sandra Veinberga, atgādinot, ka «Pussy Riot priekšnesums un maskas pašlaik tiek izvirzītas gadskārtējai Kandinska prēmijai». Ak, ja Kandinska prēmijai, ja tik smalki, tad kādi gan nejēgas ir tie, kas pret to iebilst, vai ne? Mums skaidri liek saprast, ka huligānisms vairs nav huligānisms, ja to varam traktēt kā mākslas darbu. Ir aizvainots kāds, kurš turpat vēršas pie Dieva, varbūt piemin kādu, kurš tikko aizgājis. Ko lai dara, māksla prasa upurus, vai ne?
Modernā māksla ir izaicinoša, teic Sandra Veinberga. Un ko gan iebilst? Tā patiešām ir izaicinoša. Tā domā arī britu mākslinieks Demjens Hērsts, kurš, dienu pirms apritēja gads kopš teroristu uzbrukuma Pasaules tirdzniecības centram Manhetenā, BBC paziņoja, ka savā ziņā 11. septembra terora akts ir pielīdzināms mākslas darbam. Šajā «mākslas darbā» gāja bojā tūkstošiem cilvēku, bet arī tāda var būt māksla.
Tomēr viena lieta ir skandālistiski noskaņota mākslinieka vēlme paspīdēt ar oriģinalitāti traktējumā. Cita lieta - mākslas darba izmantošana, lai maskētu aicinājumus uz grautiņu.
Sevi par mākslas grupu dēvējošās Voina aktivitātes Krievijā. Videoklips - aicinājums dedzināt policijas mašīnas, kas ir stilīgi un katra jaunieša pienākums. Akcija Pazemo mentu viņa mājā. «Ments» cietumnieku žargonā ir policists, ja kāds nezina. Miermīlīgākā akcija - grupveida sekss muzejā, kas, protams nav vardarbība, bet vienkārši māksla un protests pret Krievijas prezidentu.
Ja kāds izietu uz ielas un aicinātu dedzināt mašīnas un sist policistus - viņš tiktu uztverts kā noziedznieks, kuru attaisnot ir grūti jebkuram normālam cilvēkam, pat tad, ja viņš ir Putina pretinieks. Kolīdz kūdītājs paslēpjas zem mākslas darba formas, viņš iegūst iespēju sevi attaisnot tiem, kuri no viņa darbības gūst politisku labumu.
Un ASV vēstnieka nogalināšana Bengāzī arī ir likumsakarīgas sekas šai parādībai. Jo pret islāmticīgajiem kūdošā īsfilma Musulmaņu nevainība no sākta gala, protams, nav ne kino, ne māksla, ne izpausmes brīvība. Tā ir netīra politika. Neviena filma nevar būt par attaisnojumu, lai slepkavotu un grautu. Tomēr nekāds mākslas darba statuss nav attaisnojums naida kurināšanai, jo arī Ādolfa Hitlera Main Kampf ir literatūra, tātad māksla, vai ne?