Latvijas publiskajā telpā, diskutējot par t.s. zaļo enerģiju, ilgtspējīgu attīstību utt., bieži dzirdams pretarguments, ka šīs tēzes, protams, ir pareizas, bet mēs kā neliela, ne sevišķi turīga valsts vienkārši nevaram šādu politiku atļauties.
Es apgrieztu jautājumu: vai jūs varat atļauties par šīm tēmām nedomāt un nepiedalīties procesos? Ir tomēr skaidrs, ka fosilie energoresursi izsīks jau drīzā nākotnē, un ko tad jūs teiksiet?
Skaidrs, bet tas arguments ir par ātrumu, kādā mēs gribam sasniegt ambiciozus mērķus. Varbūt varam vienkārši lēnāk, uzturot kopējo virzību?
Jūs taču varat sākt ar enerģijas taupīšanu. Tā teikt, vislabākā enerģija ir enerģija, ko esat ietaupījuši. Latvijā - tāpat kā jebkur citur - ir daudz ēku; sāciet ar ēku energoefektivitāti.
Vai jums neliekas, ka pašā zaļās enerģijas konceptā ir jāmaina akcenti, jo ir atklājušās nevēlamas blaknes: biodegviela paaugstina cenas graudiem, kāda jēga elektroauto, ja tas tikai palielinātu no fosiliem avotiem iegūtas elektrības patēriņu, utt.
Es saprotu, bet lietas ir jāskata ilgtermiņā. Pat piecdesmit gadi patiesībā nav ilgs laiks, bet arī piecdesmit gadu laikā lietas, arī jūsu pieminētās pretrunas, būs mainījušās.
Un kā šajā aspektā veicas jūsu paša Īslandei?
Īslandes priekšrocība ir ģeotermālā enerģija, kas mums ļauj faktiski vispār neizmantot fosilo kurināmo ēku apsildē un apgaismošanā. Cita lieta, ka mums ir zvejas flote, kas, protams, izmanto «veco» enerģiju, un jautājums, ko darīt, vēl nav atrisināts. Tomēr atkal - es paļaujos, ka tuvākajā nākotnē tehnoloģiju attīstība šo problēmu palīdzēs risināt.
Jums jāsaprot, ka Latvijā, kad runa ir par zaļo enerģiju un ar to saistītajām investīcijām, vienmēr ir jautājums, kā Eiropa vai konkrēti - Ziemeļvalstis - var mums palīdzēt.
Jums ir jāizmanto fakts, ka esat Eiropā, lielā reģionā, ka jums nav jāvirzās uz priekšu vieniem pašiem. Ziemeļeiropā mēs šajā jautājumu lokā sadarbojamies jau krietnu laiku, un viens no labiem piemēriem ir elektrotīklu attīstīšana, lai enerģiju izmantotu maksimāli efektīvi. Ja ir «pīķis» vēja stacijām Dānijā, tad jūs izmantojat šo enerģiju, nevis hidrostaciju ģenerēto, teiksim, Zviedrijā. Un mēs ļoti aktīvi diskutējam, strādājam, lai šajā tīklā ieslēgtu arī Baltiju.
Pirms dažiem gadiem Ziemeļeiropa sāka kopēju visaugstākā līmeņa pētniecisku projektu ar 400 miljonu dāņu kronu lielu budžetu. Un, ticiet man, tur uzplaukst tik daudz fundamentāli jaunu ideju! T.s. gudrie energotīkli (smart grid), tehnoloģijas, kas ļauj ēkai faktiski pašai ģenerēt tai nepieciešamo enerģiju utt. Viena valsts šādas lietas nevar īstenot, tāpēc jums ir jāizmanto iespēja iekļauties šajā sadarbībā.
Baltiešiem gan sevišķi labi nepadodas tā sadarbība, jo īpaši enerģētikā...
Skaidrs, ka katrai valstij ir savs fons un atšķirīga situācija, tomēr es nebūtu tik pesimistisks. Lai gan sadarbība starp piecām Ziemeļvalstīm ir sena un savā ziņā unikāla Eiropā, arī mums ir bijušas domstarpības, tomēr kopēju mērķu vārdā tās ir pārvarētas. Mana personiskā pieredze liecina, ka Baltija ir ļoti ieinteresēta sadarboties ar Ziemeļvalstīm, un domāju, ka šī interese ļaus pārvarēt negludumus.
Jūs pieminējāt ideju bagātību par «zaļo ekonomiku». Vērtējot Latvijas izglītības un zinātnes potenciālu, kā jums liekas - vai mēs būsim šo ideju patērētāji un, atvainojiet par cinismu, pircēji vai arī mums ir cerības radīt ko perspektīvu?
Jums ir daudz spējīgu cilvēku, kas, ja vien viņiem dod iespēju iekļauties procesos, spēj izdarīt to pašu, ko ļaudis Ziemeļvalstīs.
Cik diplomātiski! Jautāšu citādi. Vai Ziemeļvalstīs, izvirzot par prioritāti šo «zaļās ekonomikas» virzienu, tika dots precīzs signāls izglītības un zinātnes sistēmai, ka - humanitārās zinātnes, protams, ir lieliski, bet mums vajag vairāk inženieru, eksakti izglītotu cilvēku?
Redzat, problēma nav šāda signāla došanā vai nedošanā. Problēma ir tā, ka mums ir brīva cilvēku kustība, brīva finanšu kustība, bet - lai cik dīvaini tas skan - joprojām ir pārāk daudz šķēršļu un robežu ideju, pieredzes kustībā un apmaiņā. Tas ir uzdevums - padarīt brīvāku, dinamiskāku zināšanu apmaiņu. Arī visas Eiropas mērogā.
Intervēja Māris Zanders