Kultūrreveransu duelis
Kaut skaitliskās attiecības neatspoguļo reālo uzvaru un zaudējumu «svaru», te nu viennozīmīgs līderis ir Mākslinieks, jo filma vinnēja nozīmīgākajās kategorijās, saņemdama labākās filmas Oskaru, par labāko tika atzīts arī režisors Mihails Hazanavičs. Savukārt Skorsēze ar savu 3D Hugo ieguva balvas tikai tehniskajās kategorijās (skaņa, mākslinieka darbs u. c.), kas ierasti un nepelnīti balvu hierahijā tiek uzskatītas par mazāk nozīmīgām. Vai franču «brīnums», līdz šim starptautiski maz zināmu Francijas kinematogrāfistu komandas veidotā stilizācija un tajā pat laikā cieņas apliecinājums mēmajam kino un laikam, kad Holivudā ienāca skaņa (1927. gadam), bija to pelnījis? Te nu «domas dalās», kaut viedoklis, ka Mākslinieks ir pārvērtēta filma, pēc Oskaru nakts uzvarām tikai pieņēmies spēkā. Kas izdarīts, izdarīts - nav vairs ko šķēpus lauzt un muti dzesēt, kaut, pat ja ASV Kinoakadēmijas simpātiju kauss būtu nosvēries par labu savējiem, proti, Mārtina Skorsēzes Hugo, arī tad tā būtu «bumba» tajos pašos vārtos. Abas šīs filmas ir veltījums kino pagātnei, kino vēsturei, savā ziņā mitoloģiskam īstā kino nevainības laikmetam. Tam, kas laimīgi sen pazaudēts, audzējot Holivudas izklaides industrijas muskuļus un peļņas kāri. Ja gribat, varat šos Oskarus nodēvēt arī par vanity fair - liekulības tirgu, kurā ASV Kinoakadēmija sirsnīgi ir apliecinājusi cieņu «kino pagātnei». Savā ziņā ir vienalga, vai tas būtu nevienmērīgais Mārtina Skorsēzes Hugo ar tā veltījumu fantastikas žanra radītājam Žoržam Meljesam un kino būtībai vai franču veidotā impresiju kolekcija no teju 400 mēmajām filmām, kuras, veidojot Mākslinieku, ir noskatījies labākā režisora Oskara saņēmējs Mihails Hazanavičs. Turklāt ir vēl jautājums, kura valsts uzskatāma par kino «radītāju» - Francija ar tās brāļiem Limjēriem un Meljesu vai tomēr Amerika ar tās Tomasu Edisonu. Ar Mākslinieku Francija ir godinājusi Amerikas ieguldījumu, ar Hugo - amerikāņi un Mārtins Skorsēze - Francijas devumu. Šo kultūrreveransu duelī amerikāņu kinoakadēmiķi balsojot izvēlējās «francisko šarmu» un svaigas asinis Holivudas zupā.
Patīk eksotika
Tiem, kuri sekoja Oskaru konjunktūrai un visām iepriekšējām Mākslinieka balvām, šīs filmas pieci Oskari lielu pārsteigumu neizraisīja. Akadēmijai patīk eksotika - fakts, ka galvenos Oskarus iegūst neamerikāņu filma, ir unikāls, līdzīga precedenta ASV 84 gadu balvu piešķiršanas vēsturē nav. Vai Mākslinieka mākslinieciskais potenciāls atbilst tā rekordu dižumam? Nē, protams. Tā ir un paliek simpātiska postmoderna rotaļa, kuru sensācijas statusā ir pārvērtis šīs filmas ietekmīgais lobētājs ASV, tās izplatītājs, cilvēks, kurš ar Mākslinieku nēsājas jau kopš tās pirmizrādes pērn Kannu kinofestivālā - Hārvijs Veinsteins. Kannās Mākslinieks manāmi nobāla galvenās balvas ieguvēja Terensa Malika Dzīvības koka priekšā, kurš Oskaru ceremonijā tika totāli ignorēts.
Par raitās, Billija Kristela vadītās ceremonijas emocionālākajiem brīžiem - Merilas Strīpas un Kristofera Plammera Oskariem - skat. kolēģa Normunda Naumaņa rakstā. Varu vien piebilst, ka labāko aktieru kategorijā konkurence bija spēcīgāka nekā labāko filmu kategorijā, arī balvu sadalījums tajās bija prognozējams (piemēram, balva lieliskās filmas Kalpones aktrisei Oktāvijai Spenserei).
Savukārt šķietami «marginālajās» kategorijās - teiksim, labākās īsmetrāžas dokumentālās filmas kategorijā uzvarējusī filma Glābjot seju - par Pakistānas skābes uzbrukumos sakropļotajām sievietēm - ir spēcīga darbs, pārliecinošākais līderis nominēto filmu vidū. Tas pats attiecas uz labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu Nesakautie/The Undefeated (par jauniešu futbola komandas «iekšējo dramaturģiju»), kā arī uz Irānas ģimenes drāmu Šķiršanās - uzvarētāju labākās ārzemju filmas kategorijā.