Uzvara Afganistānas karā, sadarbības padziļināšana ar Krieviju un Ķīnu, Irānas kodolambīciju kontrole un pirātisma apkarošana pasaules okeānos ir daļa no koncepcijas, kas kļūs par pamatu stratēģijai, ko 28 Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstis gatavojas apstiprināt novembrī paredzētajā galotņu sanāksmē Lisabonā.
Nebūs pasaules žandarms
1949. gadā dibināta kā pretspars draudīgajai Padomju Savienībai, NATO piedzīvo «pusmūža krīzi», jo gandrīz divdesmit gadu pēc lielākā - un faktiski vienīgā - ienaidnieka pazušanas tās mērķi bijuši ļoti izplūduši. Iepriekšējā stratēģija, kas koncentrējās galvenokārt uz miera uzturēšanas operācijām tādās vietās kā Kosova un Bosnija, tika pieņemta 1999. gadā - divus gadus pirms 11. septembra notikumiem ASV un tam sekojošā iebrukuma Afganistānā, kas kļuvusi par līdz šim apjomīgāko un asiņaināko alianses misiju.
Veiksmīgs noslēgums Afganistānas kampaņai, kas turpinās jau gandrīz desmit gadu, ir NATO goda lieta, lai arī turpmāk risinātu konfliktus ārpus savām robežām. «NATO jābūt pietiekami daudzpusīgai un efektīvai, lai darbotos tālu no mājām,» uzskata stratēģijas projekta autoru līdere M. Olbraita. Viņai piekrīt arī alianses vadītājs Anderss Fo Rasmusens; viņš par piemēru min tieši karu Afganistānā, tomēr piebilstot, ka tā nav NATO vienīgā rūpe. «NATO ir kas vairāk par cīņu Afganistānā, neskatoties uz to, ka pašlaik šis jautājums tiek daudz apspriests,» sacīja A. F. Rasmusens. Tomēr abi uzsver, ka NATO mērķis nav kļūt par «pasaules žandarmu».
Austrumeiropas bažas
12 ekspertu grupa, kuras sastāvā līdz kļūšanai par Latvijas ārlietu ministru bija arī Aivis Ronis, uzsver, ka Ziemeļatlantijas aliansei ir būtiska spēcīga saikne ar Krieviju. «Neapšaubāmi, NATO interesēs ir kopīgi ar Maskavu strādāt pie eiroatlantiskās drošības veidošanas,» uzskata M. Olbraita. Stratēģijas projektā uzsvērts, ka abām pusēm daudz ciešāk jāsadarbojas jomās, kur saskan to intereses - pretraķešu aizsardzība, terorisma, masu iznīcināšanas ieroču, narkotiku un pirātisma apkarošana, raksta AP.
Tikmēr Eiropas Reformu centra, kura pārstāvji arī piedalījušies alianses jaunās stratēģijas izstrādes darbā, izplatītajā ziņojumā teikts, ka NATO ignorējot Austrumeiropas dalībvalstu bažas par drošību (to lielākais bieds esot Krievija), tādēļ tās sākušas divpusēju drošības līgumu parakstīšanu ar ASV (piemēram - Polijas un Čehijas lēmums ļaut izvietot savā teritorijā amerikāņu lolotā Eiropas pretraķešu aizsardzības vairoga elementus). «Ja alianse turpinās pievērt acis uz reģiona bažām par drošību, dažas šīs valstis nevēlēsies piedalīties NATO misijās ārpus Eiropas, jo nejutīsies droši savās mājās,» Londonā bāzētā neatkarīgā pētījumu centra ziņojumu citē The New York Times.