Veids, kādā valsts pārvalde plāno savus izdevumus, turpina pārsteigt. Divi piemēri - naudas pieprasījumi, kas nonākuši šonedēļ valdības dienas kārtībā. Tātad Satiksmes ministrija (SM) lūdz tai piešķirt papildu 1,9 miljonus eiro, lai, vienkārši izsakoties, norēķinātos ar sabiedriskā transporta (autobusu) pakalpojumu sniedzējiem. Nauda esot ņemama no Finanšu ministrijas (FM) programmas Valsts parāda vadība. Vispirms taisnības labad jānorāda, ka SM Matīsa vadībā pēdējā gada laikā diezgan daudz izdarījusi, lai autobusu pārvadājumu sistēmu sakārtotu - lai maršrutu plānošana kļūtu jēdzīgāka, lai nav tā, ka ik gadu atvēlētās valsts atbalsta summas tiek pārtērētas un pārvadātāji, draudot nevest pasažierus, dodas uz valdības māju saņemt papildu miljonus. Situācija uzlabojas. Tomēr tas nemaina lietas būtību, jo atliek tikai uzdot vienu elementāru jautājumu: kas būtu, ja valsts parāda apkalpošanā nebūtu radies ietaupījums? Tā taču var gadīties. Par laimi, ietaupījums ir, to var novirzīt citiem izdevumiem, bet - ja nebūtu? Pieļauju, ka ir cilvēki, kuri savas finanses plāno, paļaujoties uz algas paaugstināšanu vai naudas atrašanu uz ielas, tomēr tas ir, maigi izsakoties, riskanti.
Savukārt Labklājības ministrija (LM) prasa papildu 2,3 miljonus eiro no Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem (bet protams!), lai nofinansētu asistenta pakalpojumus invalīdiem. Vispirms jāuzsver, ka šādi pakalpojumi ir nepieciešami, Latvijai tādi vienkārši ir jāievieš, kaut lai izpildītu ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām. Tātad runa nav par kaut kādu priekšvēlēšanu populismu vai labu ideju kā tādu. Tās ir mūsu kā valsts saistības, attiecīgi ļoti nopietnai it kā vajadzētu būt arī attieksmei pret to, kā aprēķina šo saistību izpildes izmaksas. Kas to deva. Loģika saka priekšā, ka vajadzētu būt tā: noskaidrojam cilvēku, kam šāds pakalpojums pienākas, skaitu un aprēķinām. Izrādās, LM paļāvusies uz to, ka pakalpojumu pieprasīs mazāks skaits (tas, starp citu, rada jautājumu, vai valsts patiesībā ir ieinteresēta pilsoņus informēt par viņu tiesībām). Pieteikušies vairāk gribētāju, nekā ierēdņi domājuši, un nu nepieciešams papildu finansējums, kura pašai LM nav. Nepatīk skaļas frāzes, bet tas ir amorāli. Ja Latvijā būtu bijušas kādas nopietnas dabas likstas vai tamlīdzīgas tiešām neparedzētas vajadzības, invalīdi paliktu bešā, lai gan ikvienam skaidrs, ka viņiem nebūtu jācieš, piemēram, plūdu vai ugunsgrēku dēļ.
Ir skaidrs, ka pretruna starp vajadzībām un iespējām pastāvēs mūžīgi, un grūti iedomāties budžetu, par kuru ministrijas teiktu: mums pietiek. Var diskutēt, vai FM un valdības kopumā budžeta politika nav pārāk konservatīva un centrēta uz dažiem makroekonomiskajiem rādītājiem. Toties nedrīkst paļauties, ka gan jau nauda atradīsies kādā citā budžeta programmā, jo šāda attieksme saturiski daudz neatšķiras no pašu politiķu apsmietās «dažiem liekas, ka nauda aug kokos». Jūs paši tā bieži uzvedaties.