1. Nodokļu amnestija ir viens no jēdzīgākajiem soļiem, kā izlīdzināt biznesa un valsts attiecības, jo īpaši valstīs, kur sabiedrības attiecības ar nodokļiem dažādu iemeslu dēļ ir, smalkjūtīgi izsakoties, saspringtas. No šī viedokļa valdības lēmums aizvadītajā nedēļā virzīt tālāk uz parlamentu ar amnestiju saistīto dokumentu paketi, ir uzteicams. Cita lieta, ka idejas autoru, Finanšu ministrijas (FM), pragmatisms, nonākot līdz Ministru kabinetam, tika pamatīgi paplucināts.
Proti, FM, apzinoties nodokļu parādnieku reālo maksātspēju un/vai vēlmi padalīties ar dzimto valsti, bija iecerējusi burkānu visai lielu - teju vai 90% apmēra piedošanu. Valdība burkānu pamatīgi apcirpa: parāda pamatsumma būs jāatmaksā pilnā apmērā, atlaide attieksies tikai uz sodiem un kavējumiem. Tas interesi par amnestiju varētu būtiski samazināt, tādēļ pareizāk būtu bijis «grēku piedošanu» kaut nelielā apmērā, bet attiecināt arī uz parāda pamatsummu.
Tomēr vēl lielāks šķērslis var būt pārāk daudzu kritēriju, rādītāju utt. izvirzīšana, lai uzņēmējs varētu uz amnestiju vispār pretendēt. Respektīvi, valsts formulē, ka amnestijas auditorija ir nodokļu maksātāji, kuru nedienas attiecībās ar nodokļu inspektoriem ir sekas ekonomiskajai krīzei, kas, šķiet, ir pretendentu loka sašaurināšana (amnestijas mērķim vajadzētu būt - izvilināt «baltajā sektorā» arī nodokļu nemaksātājus vispār). Cik noprotams, ministri loku sašaurināja, baidoties no aizdevēju un partneru ES pārmetumiem, ka amnestija ir slēpts atbalsts vietējiem uzņēmējiem. Ja tā, loģiskāk tomēr būtu bijis par šiem jautājumiem vispirms pacīnīties.
Valdībai arī jārēķinās, ka jo plašāka, sarežģītāka kļūst nodokļu amnestijas normatīvā bāze, jo lielākas iespējas dažādiem gudriniekiem parlamentā iepīt vēl neskaitāmus papildinājumus specifisku grupu interesēs.
Grēko abas puses
2. Ņemot vērā publiskajā telpā bieži izskanošos stāstus, kā apsviedīgi ļaudis cenšas nepildīt savas finanšu saistības pret aizdevējiem, pozitīvi, ka atsevišķi valsts varas atzari (Ekonomikas policija, Tieslietu ministrija) spēj atzīt, ka, jā, parāds nav brālis, tomēr tā piedzīšanai nevajadzētu kļūt par īslaicīgās grūtībās nonākušu, bet kopumā stabilu uzņēmēju izputināšanas instrumentu. Norādot, ka maksātnespējas pieteikšanas un īstenošanas procesā grēko arī piedzinēju puse, tiek dots pagaidām nedrošs, bet tomēr signāls tiesām un administratoriem, ka nevajag jaukt likumīgu procesu ar visai apšaubāmas kvalitātes reiderismu.
Šajā problēmu lokā gan nozīmīga loma ir lielajiem kreditoriem - komercbankām. Var saprast, ka tām apnikusi cīņa ar negodprātīgiem parādniekiem, ka tās cenšas savest kārtībā savu saimniecību, tomēr bankām jāapzinās arī riski. Ja uzņēmējiem radīsies iespaids, ka naudas aizņemšanās var beigties ar īpašuma/biznesa, kura vērtība ir x, zaudēšanu, «pateicoties» daudz mazākām saistībām, tad arī pēc krīzes beigām mieles paliks un banku attiecības ar iespējamiem klientiem būs sabojātas.
Cirks turpinās
3. «Sausais atlikums»: arī pēc tikšanās ar pozīcijas deputātiem Saeimā Zatlers nevar rēķināties ar ZZS atbalstu viņa pārvēlēšanai Valsts prezidenta amatā. Ņemot vērā, ka Latvija ir parlamentāra republika, deputātiem neapšaubāmi ir tiesības Zatlera kandidatūru noraidīt: tas, ka viņam ir pirmā termiņa pieredze, ka nemaz jau tik slikts prezidents viņš nebija utt. ir tādi švaki argumenti. Tomēr tad ir skaidri un gaiši jāpasaka a) kādas kļūdas Zatlers ir pieļāvis, b) kādas ir alternatīvas.
Ja netiek atklāti pausts, kādi ir Zatlera prezidentūras trūkumi, tad faktiski tiek saknē nokauta iespēja salīdzināt iespējamos sāncenšus - pat ja tādi uzrastos tikai pēc Rīgas pils pašreizējā iemītnieka izgāšanas Saeimas balsošanā, jo tad nav skaidrs, ar ko tad šie citi ir kvalitatīvi labāki.
Citiem vārdiem sakot, Zatlers nav pelnījis tikt pārvēlēts tikai tāpēc, ka «tā ir ierasts», viņa mēģinājumi skaidrot savu skatījumu (runa LU u.c.) ir ķidājami un kritizējami, bet viņš vismaz savu mājasdarbu (kā nu to saprot) ir veicis. Fons, uz kura analizēt, salīdzināt citas, iespējams, tiešām veiksmīgākas, kandidatūras ir radīts, bet... nav jau ar ko.