Ja citu vasaru gadās būt Turīnā, līdzās _dželato_ programmai (vai var būt garšīgāks saldējums?!) droši ieteiktu iekļaut arī kaut ko no _Teatro a corte_ piedāvājuma. Starp citu, piebilde par saldējumu nav mana liekvārdība. Itāļu saldējums lieliski der festivāla gara raksturošanai. _Teatro a corte_ nesastapsiet klasiķu un mūsdienu kulta režisoru vārdus, četrstundīgas Ibsena vai Čehova interpretācijas, toties saņemsiet spirdzinošu aptuveni stundu garu teatrālu priekšnesumu dozu dažnedažādos starpžanros (deja, jaunais cirks, vizuālā māksla, performances XXI gadsimta interaktivitāšu gaumē), kas līdzīgi kā _limone_ saldējums karstumā izkaltušajai mēlei būs īsta veldze pagurušajam teātra skeptiķim jūsos. Savā ziņā var teikt, ka _Teatro a corte_ īsteno «mazs ir skaists» filozofiju.
Ne tikai bukleta līmenī
Kas ir un ko vēlas Teatro a corte? Formāli festivāla mākslinieciskā vadītāja Bepes Novello koncepcija ne ar ko daudz neatšķiras no daudzu citu lielāku vai mazāku festivālu principiem. Atslēgas vārdi ir: starpžanri, eksperimentālā valoda, jaunas valodas meklējumi laikmetīgajā pasaules skatuves mākslā u. tml. Teatro a corte šarms ir tas, ka šie vārdi nepaliek vienīgi iedrukāti bukletiņā, bet tiešām atdzīvojas dabā - redzamajās... pat nerodu apzīmējumu, kā to redzamo dēvēt... tik pārliecinoša ir šī dažādu mākslas jomu starpžanru jaunā realitāte. Jēdziens «izrāde» klasiskā nozīmē Teatro a corte kontekstā gan neder noteikti. Līdzīgi kā citi festivāli arī Teatro a corte būtisks princips ir došanās prom no centra. Īstenojot vēl kādu festivāla uzstādījumu - veicināt dažādu Itālijas kultūras institūciju sadarbošanos (kultūrpolitikas profilaksei) - festivāla skatītājiem un viesiem tika sagādāta burvīga iespēja skatīties brīvdabas izrādes Aļjē (Agliᅢᄅ) un Monkaljēri (Moncalieri) piļu gleznainajā ainavā aptuveni pusotras stundas braucienā no Turīnas.
Uzmanību - talants!
Galvenais vārds, kuru iegaumēšu no Teatro a corte piedāvājuma un dedzīgi ieteiktu iegaumēt arī citiem, ir 29 gadus vecais (citos avotos - 30) multitalants Kamils Boitels (Camille Boitel). Franču «briesmīgais brīnumbērns» savu radošo karjeru sācis uz ielas 12 gadu vecumā ar mazo māsu Rafaēlu, iestudējot izrādi - žonglēšana uz alus pudeles. Lasot recenzijas par viņa iestudējumiem, jāsecina, ka reti kurš ticis tālāk par sajūsmu. Kamila Buatela CV var lasīt, ka viņš ir cirka mākslinieks - akrobāts, laikmetīgās dejas mākslinieks, aktieris, režisors, mūziķis. Viņa priekšnesumos galvu reibinošās kombinācijās savijas deja, jaunais cirks, objektu teātris, atsauces uz kinokomiķa Bastera Kītona pieredzi u. c. Buatels ir nodibinājis savu kompāniju Lamerboitel. Interesants ir fakts, ka mākslinieks četrus gadus sadarbojies ar pantomīmas mākslinieku Čaplina mazdēlu Džeimsu Tjerī kopdarbā Maijvaboles simfonija.
Cukurpaciņu salūts
Arī uz «Brokastīm ar māksliniekiem» Kamils Boatels ierodas kā savas izrādes turpinājums - nepieradināts un ekscentrisks, ignorējot jebkādu sabiedriskās dzīves «gravitāciju» - uzvedības etiķeti. «Nu, ko lai es jums saku?! Man tā nepatīk atbildēt uz jautājumiem!» mākslinieks teatrāli aizklāj seju ar rokām un nelaimīgs šūpo savu paspūrušas copītes rotāto galvu. Tad apņēmīgi pasmaida, paķer no galda cukura paciņu trauku un ar strauju rokas vēzienu pamet gaisā. Nākamajā brīdī apgāž krēslu. «Nu ko lai es jums saku?! ŠIS ir par manu izrādi,» Kamils Boitels vaimanā. «Šī skaņa var labāk par mani atbildēt uz jūsu jautājumu,» Boatels saka par vējā čaukstošo Brokastu scenogrāfiju, kas brīžam teikto padara nesadzirdamu. Citā gadījumā šāda ālēšanās un manierīga koķetēšana kaitinātu. Bet, tā kā iepriekšējā vakarā visi ir redzējuši izrādi, žurnālisti vēlīgām sejām notiekošo uztver kā piedevas uz «bravi!» un kāju rībināšanu.
«Vārdu Accident/negadījums - parasti to saprot kā kaut ko negatīvu, bet to var izprast arī šādā nozīmē - kaut kas, kas paver jums citas dimensijas,» Boatels skaidro izrādes ieceri. Izrādes nosaukumu L'immᅢᄅdiat latviski ir ļoti grūti iztulkot. Franču-latviešu vārdnīca sniedz šādas nozīmes: 1. tiešs, tuvākais. 2. tūlītējs, ātrs, steidzams, acumirklīgs. Vienādi labi uz L'immᅢᄅdiat attiecas visas nozīmes. Bet, lai izvēlētos vienu, latviešu valodā precīzāko, būtu tomēr bijis nepieciešams, lai Kamils Buatels būtu mazliet runīgāks. «Neko nav iespējams kontrolēt. Ne pār ko nav kontroles,» skan viņa pēcvārds redzētajam.
Uz Turīnas teātra Astra skatuves nav neviena brīva centimetra. Lai uzbūvētu scenogrāfisko krāmu izvirdumu, no kura Kamils Buatels satamborējis savas eksplozīvās izrādes visumu, nepieciešamas trīs dienas. Krēsli, gultas, kāpnītes, gludināmie dēļi, slotas, trumuļi un celtniecības ķiveres, leļļu ratiņi, lampas, ķerras, pakaramie… draugi, šis uzskaitījums ir bezjēdzīgs, jo, šķiet, uz skatuves ir visi pasaules priekšmeti, kādus vien mākam nosaukt. Aizmirstiet, ka kādreiz jūsu istaba bijusi nekārtīga. Šis priekšmetu juceklis darbojas kā dzīvs vibrējošs organisms. Seši aktieri//dejotāji/«celtnieki» balansē uz krēsla atzveltnes, krīt un ceļas un nemitīgi cīnās ar šī haosa elementiem un galdiņu, kas dejo tango. Novīst puķe, sabrūk istabas siena, nokrīt zemē sieviete, vīrietis mēģina apģērbties, bet bikses nošļūk, it kā zem grīdas būtu milzīgs magnēts. Kāds recenzents trāpīgi raksta: «Pat vārds «sagāzties» un «sabrukt» neizsaka to, kas notiek Kamila Boatela izrādē.»
Pēc tam tieši otrādi. It kā būtu zudis zemes pievilkšanas spēks, to pašu sievieti, kas sēž pie galda, rauj uz augšu. Viņa pielīp galdam kā košļene, bet tik un tā kā balons ceļas gaisā. Vīrieši ar spēku pūlas viņu noturēt, līdz piespiež pie zemes, uzliekot skapi. Tā ir nemitīga ekvilibristika tiešā un pārnestā nozīmē. Ievelk skatītāju nebeidzamās halucināju dīvainību kaskādēs. Piemetas kaut kas līdzīgs «jūras slimībai». Nav nekāda pamata. Kamils nemitīgi apvieno pretpolus, nedodot skatītājam ne mazāko atelpu. No sadzīves komikas ᅢᅠ la paslīdēšana uz banāna mizas līdz eksistenciālām pārdomām par cilvēka determinētību pasaulē. Nav iespējams noenkuroties vienā pamatsajūtā - skaisti, kaitinoši, dīvaini, smieklīgi, sajūsminoši, biedējoši? Buatela estētikā tiek runāts gan par katastrofismu un vizuālo kakofoniju, gan mežonīgu vizuālu orķestri. Beigās krāmu kaudzes, kas vizuāli visvairāk atgādina zemestrīces drupas, vidū atveras lodziņš un parādās galva, kura ar spiedzīgu pīkšķi izpūš oranžu bērnu ballīšu «hameleona mēli». Līdz ar to, pat ja jums skatoties uzmākušās romantisma un absurda mākslai rada klaustrofobiskas izjūtas par kādu spēku, kas vada cilvēku, un sevi kā nabaga marioneti, beigu svilpīte to visu līksmi aizpūš. Ja es prastu runāt franciski un ja Buatelam jautājumi nesagādātu tādas zobu sāpes, būtu gribējies pajautāt, vai viņam personīgi L'immᅢᄅdiat vairāk ir stāsts par totālu brīvību (pret gravitāciju) vai - gluži pretēji - par bezizvēles ierobežotību.
Sekos turpinājums