Kāda atmosfēra bijusi pirmajās divās treniņu nedēļās izlases sastāvā?
Atmosfēra jau vienmēr mums ir bijusi laba. Sanāk jau piektais gads, kopš šis kodols esam kopā. Tāpēc ir ļoti forši trenēties. Viss jau ir zināms, treneri ir pazīstami, uzdevumi zināmi. Tā bāze kopš pirmās kopā sanākšanas šajā sastāvā 2010. gadā ir palikusi, ar katru gadu paliek kvalitatīvāka un labāka. Tajā pašā laikā atkal ir pietiekami daudz jauno spēlētāju, kuri arī klauvē pie izlases durvīm, kas arī ir pozitīvi. Ne tikai jaunas sejas, bet arī neļauj atslābināties.
Uz izlases jaunpienācējiem skaties kā uz potenciālajiem konkurentiem?
Protams, kā uz konkurentiem, jo cīnāmies jau par vietu sastāvā. Tas, ka esmu bijis tajā komandā šos gadus jau nenozīmē, ka tā noteikti būs arī šoreiz. Katru gadu ir jāierāda sevi, savu atbilstību izlases līmenim, un arī šī vasara nebūs izņēmums. Tā ir laba skola visiem, arī tiem, kuri sastāvā netiek, jo redz, pie kā ir jāpiestrādā, lai nākotnē tajā komandā tiktu.
Kādos toņos treneri sāka šo gatavošanās ciklu?
Tā pamatdoma bija tā, ka nekas jau nav izdarīts un sasniegts. Viss sākas no jauna, jātrenējas. Aicināja nedomāt par citiem, tikai par sevi un to, lai mēs paši pēc iespējas labāk sagatavotos. Jāparāda savs labākais sniegums ne tikai spēlēs, bet arī treniņos. Jācenšas neieciklēties uz lietām, kuras nevaram ietekmēt. Tās uzrunas jau ļoti neatšķiras viena no otras gadu no gada, jo tāpat jau nāk klāt cilvēki, kuriem tas viss ir jauns.
Pagājušo rudeni Slovēnijā, kad neizdevās aizsniegties līdz izslēgšanas turnīram un kārotajai ceļazīmei uz pasaules čempionātu, aicināja aizmirst vai atcerēties?
Nē, nē, treneris to tēmu nemaz neaiztika, un, manuprāt, tā arī ir pareizi. Lai cik sāpīgi tas viss bija, tā ir pagātne. Tas viss ir pagājis, un šobrīd ir jāskatās uz priekšu. Jāizcīna vieta nākamajā Eiropas čempionāta finālturnīrā, un tajā jāstartē vēl labāk.
Vai izdodas arī šo finālturnīru aizmirst, jo vēl šajā pavasarī daži no komandas ar lielu vilšanos runāja par to?
Ja godīgi, es vēl pavisam nesen internetā atradu un paskatījos nelielu to spēļu apskatu. Tas bija tāds ļoti nepatīkams zaudējums pret Beļģiju, kam man pat nav izskaidrojuma. Acīmredzot tam tā bija jānotiek, lai padarītu mūs vēl stiprākus un labākus nākotnē.
Vairāk nekā pusgada laikā nav nākušas atziņas, kāpēc toreiz beļģus izšķirošajā spēlē neizdevās noliekt?
Nevarējām iemest. Neviens. Kāpēc tā, grūti pateikt. Nebija mums laikam tās pārliecības, ka iziesim laukumā un vinnēsim to spēli. Vienalga kā, bet vinnēsim.
Tā spēles augstā likme lika par sevi manīt?
Iespējams, arī tā, taču nebija jau arī tā, ka viss bija tikai mūsu rokās. Pēc tam vēl ukraiņiem bija jānospēlē ar Lietuvu. Toreiz nebija lemts. Spērām tikai vienu soli uz priekšu. Nākamo jācenšas spert nākamajā turnīrā.
Kopumā gan turnīrs nebija slikts?
Tas tā smieklīgi skan, jo mēs jau tikai no grupas izkļuvām. Protams, tā konkurence tur bija liela, taču pēcgarša tik un tā palika tāda… neteikšu, ka slikta, bet vienlaikus zinājām, ka varējām vairāk.
Laikam jau par šīs vasaras mērķi izlasē viss ir skaidrs?
Jā, protams. Jātiek uz finālturnīru. Tajā ziņā tas pagājušā gada finālturnīrs ir vairojis pārliecību, jo apzināmies, ka varam spēlēt pret jebkuru komandu un vinnēt jebkuru. Ja savāksim labu komandu, domāju, ka ir visas iespējas tikt vēl tālāk. Vispirms gan jāizdara savs uzdevums šajā vasarā, tad varam domāt par nākamo.
Kvalifikācijas turnīra izloze šķiet veiksmīgākā kopš tā paša 2010. gada, kad šis komandas kodols sāka veidoties. Visu laiku bijušas vienas «nāves grupas»…
Jā, tā varētu teikt. It kā nekā draudīga grupā nav, taču nedrīkst iemigt, jo basketbolu jau prot spēlēt visi. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka mums šajā grupā ir jāņem pirmā vieta. Esam šajos gados pierādījuši savu izaugsmi, un mums bez variantiem ir jātiek uz finālturnīru. Nav ko tur slēpties, tēlot to «latvietīti».
Zviedri jau arī droši vien domā, ka viņiem ir jāvinnē?
Kad pienāks mači, redzēsim, kuram ir jāuzvar. Kvalifikācijas ciklā jau galvenais uzvarēt savas mājas spēles un «aizķert» kādu izbraukumā. Arī rumāņi nav nemaz tik slikti. Bijām kopā arī iepriekšējā kvalifikācijas ciklā, tāpēc viņus labi atceros. Visi jau iet uz priekšu.
Vai šobrīd izlases kandidātu loks ir labākais iespējamais, lai būtu vēl stiprāki?
Es domāju, ka jā. Vēl jau protams noderētu [Rihards] Kuksiks, Dāvis [Bertāns], Artūrs Bērziņš, kuri nevar spēlēt, bet atbrauks tie, kuri vēl ir Amerikā, un tad jau mēs sanāksim ap divdesmit cilvēkiem, kuri var cīnīties par vietu. Uzskatu, ka tie jau mums ir tie labākie.
Nepieminēji Andri Biedriņu!
Nu jā. Pat nezinu, jo tikai 2009. gadā sanāca nedaudz ar viņu kopā uzspēlēt. Protams, ja viņš būtu, tas mums būtu pluss, jo viņš noteikti ir labs spēlētājs, kurš varētu komandai daudz dot. Tomēr ir tā, kā ir, un nav jēgas par to lieki domāt. Sarunās ģērbtuvē, šķiet, Andris nav pieminēts pat ar pušplēstu vārdu. Tiešām par to nedomājam un koncentrējamies saviem uzdevumiem. Mums jau arī par to nav jādomā - tas ir vairāk Latvijas Basketbola savienības rokās.
Uz valstsvienību neraujas ne tikai Biedriņš, bet arī mūsu talantīgākie jaunie - Kristaps Porziņģis un Ojārs Siliņš…
Tā ir katra paša izvēle.
Vai tev pašam ir gadījušās pārdomas - spēlēt izlasē vai trenēties individuāli?
Teikšu tā - vienmēr ir gribējies nākt un trenēties, jo šeit ir tāds noteikts režīms. Tomēr ir obligāti jānāk un jātrenējas pēc noteikta grafika, un nevari sev iedot nekādu atlaidi. Ja trenējies individuāli, var gadīties kāds «ai, šodien neiešu» vai «šoreiz pagulēšu ilgāk». Tagad ir jāceļas, jāiet un jāstrādā. Tas ir pluss, kas ļauj visu laiku būt formā, tonusā, un viss ir sakārtots.
Ja par šiem džekiem, tad viņiem viss vēl ir priekšā. Talants viņiem ir, ja viņi grib tā strādāt un trenēties, uz priekšu! Arī Andris Biedriņš jau astoņpadsmit gados nespēlēja izlasē, bet pirmos divus gadus trenējās individuāli. Tur nav nekā ko nosodīt, un to ir jāpieņem. No komandas interesēm raugoties, protams, žēl, ka tā, taču vieta jau tukša nepaliek.
Kurš no pašreizējiem kandidātiem sezonas gaitā visvairāk pielicis?
Domāju, ka visi ir kļuvuši labāki. Teju visi, kuri šobrīd ir komandā, sezonu aizvadīja augstākā līmenī nekā iepriekšējo.
Arī tu to skaitā?
Jā. Par sezonu nav pamata sūdzēties, beigas vispār bija baigi labas, kaut arī nevinnējām Ukrainas čempionu titulu. Tāda dzīve - vienmēr nevar uzvarēt. Es uzskatu, ka tikai tagad beidzot esmu pa īstam nobriedis lielajam basketbolam. Vairāk nekā jebkad iepriekš jūtos par sevi pārliecināts, spēcīgs gan fiziski, gan mentāli. Man jau vēl ir tikai divdesmit seši gadi, un uzskatu, ka īstā karjera tagad tikai sākas. Tāpēc jācenšas mērķēt vēl augstāk.
Savulaik, kad trīs sezonas cīnījies pa Spānijas otro līgu, ļoti akcentējies uz tikšanu augstākajā, ACB, līgā. Vai tas joprojām ir mērķis numur viens?
Ir jau tā gribēšana tikt tur, taču saprotu, ka jāapzinās savas iespējas. Nevajadzētu ieciklēties uz kaut ko vienu, jo var palaist garām citu iespēju. Šobrīd par potenciālo darbavietu pārāk nepārdzīvoju. Aģents skatās iespējas, un gan jau tādas parādīsies.
Kurš faktors šobrīd tev ir svarīgākais - finansiālais?
Nenoliegšu, ka tas nav mazsvarīgs, taču katrs piedāvājums ir jāvērtē atsevišķi. Var būt arī labs piedāvājums par mazāku summu, bet ar lielākām iespējām izsisties, lai pēc gada vai diviem pavērtos vēl izdevīgāki varianti. Jāņem vērā visi aspekti - arī paredzamā loma komandā, sportiskais līmenis, komandas spēks. Basketbolista karjera jau arī ir kā spēle, dažreiz jānoriskē un jācenšas trāpīt pareizā laikā īstajā vietā.
Spēlēšana Ukrainā vairs nav aktuāla?
Tur bija labi gan finansiālie, gan sportiskie apstākļi, taču pēc visiem tiem pēdējiem notikumiem skaidrs, ka tur cilvēkiem ir aktuālākas lietas par sportu.
Treneris Kārlis Muižnieks nolēma palikt Južnijā!
Jā, viņš arī mani aicināja palikt. Ja vēl komanda startētu Eiropas kausos, varētu domāt, taču šobrīd… Himik komanda jau bija ļoti laba un ar lielām ambīcijām kļūt vēl labākai. Par šo klubu varu teikt tikai labu. Žēl, ka viss tā ir izvērties.
Kāda bija sajūta, esot visu šo politisko notikumu epicentrā?
Bija daži tādi viļņi un notikumu uzplaiksnījumi, kad jau šķita, ka paliek pārāk traki un varbūt tiešām jālasa mantiņas un jābrauc mājās. Arī mamma jau zvanīja un rakstīja, lai braucu prom. Televīziju ieslēdzot, aina bija bēdīga. Pašam tādu incidentu gan nebija, tikai reizi mūsu komandas autobusu apturēja, nāca iekšā vīri ar kalašņikoviem un pārbaudīja, vai nebraucam taisīt nekārtības. Protams, bija neomulīgi, taču, ja tam nepievērsa tik lielu uzmanību, pārāk daudz neskatījās ziņas, pat nevarēja to visu just. Tas jau nenotika visā Ukrainā, bet atsevišķās vietās, kur tie cīniņi notika. Esot Latvijā, kontaktējos ar saviem komandas biedriem ukraiņiem, kuri saka, ka ir diezgan bēdīga tā situācija komandā un basketbolā vispār.
Pats sezonas beigu daļā, kad liela daļa leģionāru bēga prom, publiski paziņoji, ka paliksi Ukrainā līdz galam!
Tā sanāca. Bija sakrājušās emocijas par to visu situāciju, uznāca iedvesma un uzrakstīju paziņojumu. Sanāca baigā ažiotāža ap to rakstu, kas nebija mērķis. Tās bija manas sajūtas tajā brīdī.
Cik daudz visas šīs blakuslietas ietekmēja sportisko pusi un to, ka tikāt finālā?
Kopējais komandu līmenis pēc daudzu leģionāru aizbraukšanas, protams, kritās, taču mēs arī pirms tam bijām labākā komanda pamatturnīrā un bijām pelnījuši spēlēt finālā. Varējām to finālu arī vinnēt, taču nedaudz pietrūka. Viņi [Kijevas Budiveļņik] bija mazliet vairāk pieredzējuši.
Tas, ka finālā viens pret otru bija četri latvieši, radīja papildu intrigu?
Tas jau bija patīkami. Arī aprunājoties ar paziņām un draugiem - vieni bija par mums ar Kažu [Kārli Muižnieku], otri bija par [Ainaru] Bagatski un [Jāni] Strēlnieku. Turklāt mēs jau arī spēlējām tādas pietiekami nozīmīgas lomas savā komandā.
Vai Budiveļņik trenerim Bagatskim nepalīdzēja tas, ka viņš tevi izlases sastāvā bija iepazinis no A līdz Z?
Gan jau ka zināja kaut kādas niansītes un kaut kā tas arī tās spēles ietekmēja, taču es domāju, ka viņam sagādāju pietiekami daudz problēmu.
Taču tu no izlases droši vien zināji pretinieku kombinācijas!
Spēlēja, spēlēja dažas kombinācijas no izlases, taču tās jau visā Eiropā spēlē. Tos pārskrējienus, ātros blokus jau spēlē visur. Tās drīzāk ir tādas sistēmas, nevis kombinācijas.
Vai tā tev bija pirmā medaļa ārzemēs?
Jā. Vēl man ir dažas vietējā čempionāta medaļas no ASK un VEF Rīga laikiem. Protams, meklējot sev klubu, skatos arī uz to, lai komanda būtu spēcīga, ar augstiem mērķiem. Tas jau ir arī spēlētāju interesēs, jo zema līmeņa komandā sevi jāpierāda dubultā, lai tevi ievērotu.
Uz mājām tevi neaicina?
Laikam jau esmu Latvijas līmenim pārāk slikts spēlētājs, jo man vietējie klubi līgumus nepiedāvā.