Man ir vidējā izglītība, savu darba karjeru sāku kā kultūras darbiniece laukos. Tad 21 gadu nostrādāju šūšanas cehā, bet 90. gadu sākumā, kad te pie mums viss juka un bruka, šūšanas cehu aizvēra ciet. Savu darba karjeru beidzu un pensijā aizgāju jau kā skolas apkopēja.
Vēl mani uztrauc tendence visu koncentrēt tikai Rīgā - centralizācija. Lauki, mazpilsētas draud palikt tukši. Un uztraukumam iemeslu rada arī neprasme saimniekot. Rīgā gatavojas izgāzt kaudzi naudas 8. marta svinību dekorācijām ielās, bet tai pat laikā ļoti pavirši tiek remontētas daudzdzīvokļu mājas. Tiek tērēta liela nauda vienas dienas dekorācijām, un ikdienas sadzīves problēmu risināšanai līdzekļu nepietiek.
Cilvēkiem nav profesionālas izglītības. Piemēram, Ogres trikotāžas kombināts apsver iespējas ievest profesionālas šuvējas no dienvidiem. Es zinu, kā tas ir - diendienā spiest šujmašīnas pedāli. Bet nav jāieved šeit dienvidu meitenes, kamēr mūsu pašu meitenes, šuvējas, spiestas braukt griezt salātus Īrijā vai Anglijā! Mani sarūgtina fakts, ka padomju laikā, par kuru man nav labas atmiņas, varēja nodrošināt to, ka arī mazpilsētās ir šūšanas cehs, kurā sievietēm strādāt, bet mūslaikos nevar. Cilvēki aizbrauc, lauki paliek aizvien tukšāki, un ir skaidrs, ka valstī nav prātīgas saimniekošanas.
Zaiga no Kurzemes mazpilsētas, 63 gadi