Nav vieglprātīgs
Arnolda Auziņa pirmais dzejolis publicēts laikrakstā Pionieris 1957. gadā, bet dzejnieka dzirksts viņā uzšķīlusies jau četru vai piecu gadu vecumā, kad Ziemassvētkos radu saimē pie eglītes bija jālasa dzejolis. Zēns bija iemācījies Poruka Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, bet to pirms viņa nolasījusi māsīca. Ko nu? Tad Arnolds spēris vaļā uz vietas sacerētu četrrindi: «Jūs visi esat neglīti, Es priecājos par eglīti!»
Sanākušajiem paticis vai ne, bet literāta ceļš bija sācies. Dzīves garumā izdoti Arnolda Auziņa dzejoļu un prozas krājumi bērniem un pieaugušajiem, lugas, radio iestudējumi, vēsturiska satura grāmatas. Sarunu biedrs smej: «Neesmu rakstījis tikai kinoscenārijus un kritikas par spalvas brāļiem!» Jaunā paaudze (ak, arī vecākas paaudzes) nez vai zina, ka Arnolds Auziņš ir vārdu autors vairāk nekā 300 Elgas Īgenbergas, Raimonda Paula, Aleksandra Kublinska un citu skaņražu komponētām dziesmām, piemēram, Raimonda Paula komponētajai Somu pirtij, ko dzied Ojārs Grinbergs, un Elgas Īgenbergas radītajai un Dzintara Čīčas vēl šķietami nesen izpildītajai dziesmai Vasara sauc. «Radio un televīzijā komponistu vārdus reizēm vēl nosauc, bet dzejas autora vārdus nekad.» Tas ir tikai secinājums, Arnolda balsī nejūtu aizvainojumu.
Dzejnieks teic, ka viņa labās pašsajūtas pamatu pamats ir ļoti vienkāršs: «Ēvalds Valters teica - neko nevajag ņemt galvā! Es neesmu vieglprātīgs, bet cenšos nekreņķēties par sīkumiem vai ko nožēlot, ja vairs nevar labot. Uz dzīvi skatos ar humoru un ironiju. Draugu kļūst arvien mazāk, telefona grāmata arvien plānāka, bet dzīve turpinās. Kad satiekas paziņas, parasti viens otram sāk klāstīt savas kaites. Kuram to trūkst mūsu vecumā? Man ir cita metode. Satiekot paziņu, parasti saku - tu labi izskaties! Cilvēks ir priecīgs, un domas no kaitēm novirzītas projām.»
Izmests no kora
Arnolds gan atzīst, ka divas lietas viņš dzīvē tomēr nožēlojot - ka neesot iemācījies svešvalodas un ka viņam Dievs nav devis dziedamo rīkli: «Savulaik mani pat no kora izmeta, jo dziedāju skaļi, bet nepareizi.» Dzejnieks ir atklāts: «Es būtu daudz vairāk uzrakstījis, ja savos labākajos gados nebūtu pa krogiem klenderējis, spēlējis zolīti un šahu, kritis azartā. Tagad laika palicis maz, to vairs nevar vieglprātīgi šķērdēt, un baudvielas lietoju ar mēru.» Ja kādam šķiet, ka Arnolds Auziņš ar bohēmu nodarbojies biežāk nekā pienākas, daru zināmu, ka dzejnieks darba mūžu - 23 gadus - nostrādājis presē - laikrakstā Pionieris un žurnālā Draugs. Tikai no 1991. gada, pēc aiziešanas pensijā, viņš sāka pievērsties prozas rakstīšanai. Šajā laikā tapuši seši romāni, septītais - Pasaules lāpītājs - martā iznāks izdevniecībā Jumava. Auziņš regulāri raksta Lauku Avīzes Smejlapai, tiekas ar lasītājiem.
Viņš apgāž pieņēmumu, ka rakstnieks katru dienu noteiktas stundas sēž pie darbagalda: «Esmu cīrulis, ceļos agri, bet dzejai vajag iedvesmu. Visu dzīvi turu prātā - dzeju pavisam noteikti nevar rakstīt paģirās vai skurbulī. Vismaz es nevaru. Rakstu, kad gribas rakstīt, turklāt rakstu ar roku, jo doma skrien ātri, roka datorā tai netiek līdzi. Ir tā - piesēžos pie baltas lapas, šķiet, galva tukša. Tad pats sevi uzkurbulēju, iesilstu, un viss aiziet! Uzrakstīto vēlāk ievadu datorā.» Rakstnieks atzīst, ka viņa problēma ir virsraksti: «Man parasti izgudroti kādi pieci varianti, bet nevaru izšķirties par īsto, tad zvanu draugiem un rīkoju balsošanu.»
Raksta sapņu tēlam
Auziņš kopā ar spalvas brāļiem bieži tiekas ar lasītājiem Rīgā un Latvijā. Viņš saka - dzejoļus par mīlestību klausoties gan jauns, gan vecs. Pasmej - Suntažu vidusskolā kāda meitene atsūtījusi zīmīti: kā tik vecam cilvēkam neesot kauna rakstīt par mīlestību? «Es par mīlestību rakstu joprojām un labprāt uz ielas skatos uz skaistām sievietēm. Kad esmu uzrakstījis jaunu dzejoli, Laimdota ķircinās - kurai šos pantus esi veltījis? Es saku - savam sapņu tēlam.» Klausītāji labi uzņem dzeju, anekdotes, humoru, bet par politiku un seksu negrib klausīties. Arī rupjības dzejoļos nepatīkot.
Lasītāji bieži jautājot - kāds esot ilga mūža noslēpums? «Vajag vairāk kustēties! Dzīvoju pie Botāniskā dārza, līdz Vecrīgai 40 minūtes kājām! Inčupē, kur mums zemes pleķītis un būda, dzīvoju no aprīļa līdz oktobrim, strādāju dārzā, uz tirgu Saulkrastos eju kājām, peldos jūrā, bet ronis gan neesmu, man patīk silts ūdens.» Svarīga esot pozitīva domāšana un humora izjūta. «Ne velti man izdoti seši anekdošu krājumi par latviešu rakstniekiem! Gadu gaitā ļoti ieteicams asināt prātu. Abi ar sievu esam krustvārdu mīklu minētāji. Ko Laimdota nevar atminēt, dod man, es rokos pa vārdnīcām un enciklopēdijām! Atmiņa man patiešām laba. Atceros, labi pasen manas dzimtās Dundagas vidusskolas salidojumā direktors teica viedus vārdus: nav tāda vārda - nevaru! To vienmēr turu prātā.»
Zinu, ka dzejnieka pirmā sieva Rasma 1959. gadā nomira dzemdībās. Arnolds palika ar mazu bērnu - dēlu Alni uz rokām. Raibie dzīves līkloči - gadu vēlāk Arnolds braucis uz Mangaļsalas skolu intervēt jauno skolotāju Laimdotu Pavasari, un 2010. gadā Auziņu ģimene nosvinēja zelta kāzas: «Alnis strādā par Dundagas novada avīzes Dundadznieks redaktoru. Ar Laimdotu mums ir dēls Vilnis un meita Ieva, abi dzimuši 1. aprīlī, tikai ar divu gadu starpību! Ar ģimeni man viss kārtībā, ir jau pieci mazbērni. Ceru kaut kad tikt arī vecvectēva godā.» Kopā ar dzīvesbiedri Arnolds apbraukājis vai visu Eiropu: «Ja man būtu jāizvēlas, es gribētu dzīvot Austrijā - īpaša atmosfēra, gaiši, atvērti cilvēki, Vīnē un Zalcburgā ik uz soļa skan mūzika! Vēl gribētu aizbraukt uz Norvēģiju, bet eksotiskās zemes mani nevilina.»»