Aptaujās un interneta komentāros vairākums pauž nepārprotamu nepatiku pret varu, tomēr protesta akcijās piedalās vien daži simti. Tam par iemeslu tiek minēta cilvēku neticība kaut ko mainīt: ievēli, ko gribi, zog un dara dumjības tāpat. Šāds fatālisms nav īsti vietā, jo noticis arī daudz laba - atliek atcerēties Latviju pirms 10 gadiem. Tomēr principā skaidrs, ka vismaz korupcijas jautājumos vairākums līdzpilsoņu, paši nezinot, piekrīt romietim Ciceronam, kurš teicis: «Kukuļņēmējiem ir jādreb, ja viņi ir sazagušies tikai tik daudz, cik vajadzīgs viņiem pašiem. Kad viņi ir salaupījuši tik daudz, ka var dalīties ar citiem, viņiem vairs ne no kā nav jābaidās.»
Tomēr lēnāk ar pesimismu. Pirmkārt, daudzos gadījumos cilvēks nespēj apstāties - arvien ir kaut kas vēl vajadzīgs priekšmetiskā vai varas apziņas izpratnē. (Vai varat nosaukt daudz piemēru, kad mūslaiku spilgtākie varoņi būtu pateikuši: viss, manam mūžam pietiks! - un aizslīdējuši klusā pensijā?) Attiecīgi piesardzīga apstāšanās nenotiek, un agri vai vēlu tas beidzas slikti. Pat ja Temīda turpina vērties uz citu pusi, bagātības uzkrāšanas rūpala kolēģi sajūt greizsirdību vai apdraudējumu un personāžu paklupina. Otrkārt, tā īsti nefunkcionē arī atpirkšanās, padaloties ar citiem. Kaut vai tāpēc, ka jo plašāk izplatās prieka vēsts, ka «viņš zog, bet dalās arī ar citiem», jo vairāk uzrodas ļaužu, kas pieplok labdara devīgajai rokai. Rezultātā šo izcilo cilvēku viņa vasaļi ievelk bezjēdzīgos biznesa projektos un tiesas prāvās, kas viss prasa naudu un… Īsi sakot, situācija kļūst arvien grūtāk vadāma, kas, ņemot vērā kukuļņemšanas kā biznesa pietiekami specifisko raksturu, var būt bīstami. Turklāt nav skaidrs, ko nozīmē «padalīties» apjoms. Saskatās vasalis labdara dzīvesveidā, nožēlojamā augstprātībā sāk uzskatīt sevi par tikpat spējīgu kā patrons un nav vairs mierā ar izsniegtajām banknotēm.
Citiem vārdiem sakot, kukuļņemšana nav neuzvarama. Mazliet ciniski runājot, tai sabiedrības daļai, kuras rīcībā ir profesionālas iespējas (piemēram, žurnālisti), atliek tikai piepalīdzēt kukuļņemšanas pašdestrukcijai: krītot labiešiem uz nerviem un attiecīgi mazinot viņu uz pašlabumu orientēto lēmumu aukstasinību, salaižot matos «patronus» utt.