Jau ir kā 1917. gada Petrogradā... Boļševiki pulcina ielās savus piekritējus, valstī krīze, bet Pagaidu valdības ministri kašķējas par to, cik kuram pienākas vietu valdības ložā Marijas teātrī un kādi simboli atļauti viņu automobiļiem... Neturpinot vēsturiskas analoģijas, rodas daži secinājumi.
Pirmais. Notiekošajam politiskajās aprindās ir ļoti maza sasaiste ar reālo dzīvi. Neatkarīgi no politiskajām simpātijām reto no vēlētājiem pašreizējie vingrojumi iepriecina vai pat uzjautrina. Paveramies uz nule zvērestu nodevušo deputātu sejām Saeimā televīzijas tiešraidē: joki, relaksēta čalošana utt. Citiem vārdiem sakot, notiekošo mums piedāvā uztvert par «normālu politisko procesu». Vēl īsti darbu nesākuši, 100 ļaužu - apzināti vai ne - demonstrē, ka politika ir kaut kas atšķirīgs, ar saviem likumiem, morāles līmeni. «Mēs esam iekšā.» Vismaz uz gadu iztikšana nodrošināta. Mēnesi pēc vēlēšanām tiek likts manīt, ka nu vēlētājiem ierādīta pasīva skatīja loma izrādē, kurā tiek izrādīta cita luga, nekā rakstīts uz afišas, biļetes kasē atpakaļ nepieņem, aktieriem pat nospļauties par svilpieniem. Nu tad attiecības starp varu un sabiedrību arī turpmāk paliks šādā formātā, tikai nevajag gribēt, lai skatītājus interesē, ko komiskās lomas tēlotājs vakar dzēris un ka galvenais mīlētājs pamanījies piekrāpt savu skatuves un vienlaikus dzīves partneri ar, teiksim, grimētāju, un tā visa rezultātā smagi ciešs izrādes kvalitāte. Pilnai laimei trešdaļai no aktieriem vispār vienalga, kāds kostīms jāvelk, - atkarībā no tā brīža vajadzības spraužam pie krūts vai nu Georga vai sarkanbaltas lentītes.
Otrais. Uz šāda fona var likties nebūtiski noskaidrot, kurš Zatleru «uzmeta» (jo vairāk tāpēc, ka netrūkst to, kuri uzskata, ka eksprezidents to bija pelnījis). Tomēr tas ir būtiski. Ja it kā partneri var skatīties viens otram acīs, dievoties un tad izrīkoties pretēji tikai tādēļ, lai kādam «ierādītu vietu», tad kāpēc mums būtu jātic, ka līdzīga uzvedība neatkārtosies. Tā ir gļēvulība. Vērojot parlamentu darbu Rietumos, bieži var fiksēt situāciju, ka vienā frakcijā ir dažādi viedokļi par kādu jautājumu, bet tas tiek atklāti deklarēts - mēs, X, Y, Z, atturēsimies vai balsosim pret partijas lēmumam, jo... (Piemēram, starp britu konservatīvajiem ir pret Eiropu skeptiskāk noskaņoti deputāti, un starp amerikāņu demokrātiem ir kongresmeņi, kuri atklāti pasaka, ka neatbalstīs kolēģus jautājumos par ieroču tirdzniecības kontroli vai viendzimuma partnerattiecībām.) Tas tiek respektēts, partijas līderi priecīgi, protams, nav, bet vismaz nav pretīgās sajūtas, ka kāds melo. Tas, ko vakar redzējām Saeimā, ir prātam neaptverams cinisms vai stulbums - tā uzvesties un pēc tam asaraini žēloties publikai, ka «latviešu partijas apkaro cita citu, tādējādi lejot ūdeni uz Saskaņas dzirnavām».