Manāmu sarosīšanos politiskajā pīļudīķī raisījusi ziņa, ka teju vai visi no tā saukto kvotu ietvaros Latvijā uzņemtajiem bēgļiem mūsu valsti, nevienam nemanot, pametuši. Gaviles par to interneta saziņas vietnēs īpaši demonstrē Nacionālās apvienības pārstāvji, pie reizes tiecoties savākt arī visus laurus, kas vien varētu būt šādā situācijā. VL-TB/LNNK pārstāvis Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis pat nācis klajā ar iniciatīvu apturēt bēgļu uzņemšanu, lai izvērtētu rezultātus, proti, vai vērts lieki tērēties, cenšoties integrēt tos, kas tāpat te nepaliks. Skaidrība par notikušo, šķiet, jau ir izpildvarā - Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane par kļūdu nosaukusi lēmumu samazināt pabalstus bēgļiem, ko faktiski panāca un ko arī tagad (taču ne kā kļūdu) min nacionāļi.
Pabalsti bēgļu palikšanai vai nepalikšanai Latvijā bija izšķirošie? Vai iemesls Latvijas pamešanai bija kādas partijas nepatika pret bēgļiem? Skaidrs, ka katrā valstī kāds ar prieku, cits dusmām uztver iebraucējus, līdz ar to šajā ziņā neesam unikāli. Pabalsti nav mūžīgi, arī ar to katram jārēķinās. Tad nu paliek jautājums - vai kopējais dzīves līmenis Latvijā ir motivējošs te palikt kādam lielu naudu par nokļūšanu labklājības pasaulē samaksājušam? Un cik lielas (reāli!) ir iespējas tiem izslavētajiem speciālistiem, ko piemin bēgļu uzņemšanas aizstāvji, te dabūt adekvāti atalgotu darbu? Jo vairāk, ja dzīvojam atvērtā pasaulē, kur ir iespējas gan noskaidrot, kur dzīvot būtu labāk, gan arī turp aizdoties.
Tātad nonākam līdz pretrunai starp politiskajiem saukļiem un reālo dzīvi. Proti, lai bēgļi nebrauktu prom, būtu jāattīsta ekonomika. Taču tad viņi uz mūsu pusi brauks arī ne tikai kvotu ietvaros. Un tad tiem, kas iestājas pret bēgļiem, nāksies domāt kādas agresīvākas metodes par pabalstu mazināšanu vai panikas celšanu sociālajos medijos. Līdz ar to vienīgais ceļš, kā arī turpmāk demotivēt bēgļus šeit palikt, būtu valsts atpalicības saglabāšana. Vai to novēlam Latvijai? Saprotams, ka ne. Līdz ar to svinēt kā lielu panākumu to, ka no mums bēg prom kā no nabadzībā dzīvojošajiem, ir nekas cits kā spļāviens gaisā, labi zinot, ka paša seja būs tā, kas jau pēc mirkļa no tā vairāk cietīs.
Partiju vēlmes celt savu popularitāti uz bēgļu tēmas rēķina ir saprotamas, taču bez tā visa gribētos sagaidīt arī tādu politiku, kas mazinātu Latvijas pilsoņu bailes par savu iztikšanu, izdzirdot pieminam vārdu «pabalsti». Jo bailes no iebraucējiem taču rodas tieši mūsu pašu nabadzības, nedrošības par nākotni dēļ.