Personu atšifrēšanai «jaunais» ir Toms Skujiņš (jā, jau 25 gadi, kas profesionālajā velosportā tomēr nav daudz) un «vecais», arī nosacīti, - Aleksejs Saramotins (34). Ieņemtās vietas un uzrādītais rezultāts ir patālu no uzvarētāja, tāpēc prasīgais līdzjutējs vēlas atbildes - kāpēc tā un vai varēja būt augstāk.
Šosejas riteņbraukšana ir olimpiskā disciplīna, kura, iespējams, ierindojama pirmajā vietā pēc distances reljefa svarīguma. Ja ir stāvi kāpumi, favorītu pulkā ieskaitāmi kalnā braukšanas speciālisti, savukārt, ja ir līdzenums, pirms starta rokas berzē sprinteri. Rio priekšrocības bija «kalniniekiem», lai gan beigās izrādījās, ka tikpat liela nozīme ir arī prasmei tikt no kalna lejup. Skujiņam un Saramotinam bija niecīgas izredzes pacīnīties par augstu vietu sarežģītajā Rio trasē, taču viņu prognožu akcijas būtiski nepalielinātos, ja šosejas grupas brauciena olimpisko aunādu dalītu sprinteri. Vaicāsiet - ko tad viņiem vajag? Tur jau tā sāls, ka jāsakrīt ļoti daudziem punktiem uz i, lai mūsējie iesaistītos cīņā par medaļām.
Par Saramotinu. Pārmijot dažas frāzes ar Alekseju pāris dienu pirms starta olimpiskajā ciematiņā, varēja nojaust, ka pieredzējušais sportists ļoti labi apzinās, kas viņu sagaida. Tā vienkārši nebija viņa trase! Bet skaidrojums sākumā izteiktajam apgalvojumam, ka nevajadzētu teikt - nevar, ir tāds, ka vēl šopavasar slavenajā un arī grūtajā viendienas braucienā Parīze-Rubē Saramotins finišēja astotais. Tātad - var, ja vien trase ir ar mēreniem kalniem. Bruģi var ieklāt. Tiesa, pēc četriem gadiem Motjam būs jau 38…
Par Skujiņu. Būtībā jau sportists pats pēc finiša pateica, ka vēl ir jāpaaugas līdz visaugstākajam līmenim. Pēc četriem gadiem Tokijā Tomam vajadzētu būt Latvijas cerībai, bet konkrētāk varēs runāt, kad būs redzams, kā attīstās viņa karjera. Un, protams, kad būs nosprausta 2020. gada olimpiādes trase.