Pēdējos gados Ingus un Aigars aktīvi darbojas ambientās mūzikas projektā Dabas koncertzāle. Tie ir relaksējošas, dabai tuvoties aicinošas mūzikas koncerti laukos, kuru ieraksti vēlāk tiek izdoti albumos. Pagājušā gada albums _Čuņčiņa dienas un nakts grāmata_ ieguva Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu.
Aigars kā akustiskās ģitārspēles meistars daudz darbojies arī pie Jauna mēness un Ainara Mielava, Ievas Akurateres un Simulācijas, pie grupas Linga un citos projektos, bet visos šajos gados viņš lolojis sevī domu arī par soloalbumu. Aptuveni pirms pāris gadiem Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājā sastaptais dzejnieks Pēters Brūveris, kurš allaž darbojies arī Dabas koncertzālē un pats ir liels rokmūzikas draugs, man pavēstīja, ka lēni, bet neatlaidīgi abi ar Aigaru Voitišķi strādājot pie kopīga albuma. Tā nu beidzot - izlietas vai izkaltas, sašķaidītas un atkal kopā sakausētas, izpūstas, izskalotas vai jebkā citādi ir darinātas Stikla laivas - albums ar jaunām Voitišķa un Brūvera dziesmām, kuras savā studijā SSS, pašam piepalīdzot ar sev tik raksturīgajām akustiskās ģitāras skaņām, ierakstījis Gints Sola.
Voitišķim nav citiem līdzīgu pusakustisko žanru dziedātājiem piemītošo trūkumu - viņa izskats nekad nav atgādinājis rokzvaigzni, bet balss skan nesamocīti, brīvi un bez liekulības. It kā nevis izdziedot, bet izstāstot stāstus dziesmās, līdzīgi kā lielajā pasaulē to dara Lū Rīds, Džonijs Kešs, Niks Keivs vai Marks Lenegans, liekot saplūst blūza, kantri un postpankroka izteiksmes līdzekļiem. Tā ir pieredzējuša un no liekām ambīcijām brīva, šķietami relaksējoša vīrieša balss, kas patiesībā varētu būt uz robežas ar sabrukumu, kad šis miers saistīts ar absolūtu spēku izsīkumu pēc vakardienas vētras. Vāciņā lasāmajās Voitišķa un Brūvera sarunās ir atzinums, ka rokenrols patiesībā ir pašnāvība un citādi nemaz nevar būt, tomēr nekas šai pasaulē nav ne labs, ne ļauns - vēstī arī viena no dziesmām. Ar Voitišķa čukstiem tuvo dziedājumu kā ugunsūdens barotu liesmu aizdedzinātas pieturzīmes vietām asi kontrastē Brūvera velnišķīgie izsaucieni.
Ir pierasts, ka disku vāciņos parādās grupas nosaukums, dziedātāja vai komponista vārds, bet teksta autora pieminēšanai paliek tikai grāmatiņas iekšējās lapaspuses. Šeit līdzās Aigaram uz vāka lasāms arī Pētera Brūvera vārds - viņa dzejoļi šajā diskā skan ne vien dziesmās, bet beigās, mūzikai klusināti skanot tikai fonā un vietām apklustot pavisam, klausāmi arī paša autora Brūvera izjustajā lasījumā ar izteiktiem mīkstajiem «r», kurā vairs nav ne miņas no tā iepriekšminētā skarbuma, kas dramaturģiski tik precīzi papildina Voitišķa balsi dziesmās.#