Viņu daiļrunīgie skatieni iznirst kā akmeņi tumšajā straumē, savērpjot sev apkārt vientulības duļķes, un no Vernera Lazdāna veidotajiem tēliem - gan gleznās, gan nelielajās skulptūrās - ir grūti atraut acis. Galerijas klusumā tie atgādina dzelmes iemītniekus, kuras atturīgajā krāsu paletē ir tik maz saules gaismas.
Ko portretē?
Doma par neglītā un marginālā estetizāciju šoreiz šķiet atmetama, izstāde ir drīzāk tuva romantisma estētikai - te priekšroka tiek dota nevis «sausiem faktiem», bet iztēlei, nevis garlaicīgai ikdienas rutīnai, bet neparastajam un pārdabiskajam. Īpaši izteiksmīgs ir gleznu pāris Žurka un Putns, kur abu neesošais dialogs viegli stindzina asinis. Daudzos parametros izstāde var likties tradicionāla - skatītājam tiek piedāvāti mākslas darbi, kas atbilst konvencijām un priekšstatiem par glezniecību kā unikālu, neatkārtojamu, radošu darbību, kuras resursu vidū ir galvenokārt iztēle un emocijas, taču darbos netrūkst arī konceptuālās dimensijas.
Tēli tiek pasniegti diezgan abstrakti, tos var uzlūkot kā portretus, tikai jāvaicā, ko tad tie portretē. Saplūdinot pazīstamus apveidus, mākslinieks nav aprobežojies ar dzīvniekiem vien. Darbos saskatāmas atsauces arī uz tādām formām, kas piemīt iezim, kaulam vai rūdas gabalam, un minētie, protams, nav ne lauva, ne ēzelis. Proti, Verners Lazdāns ir vairījies lietot labi zināmos, no dzīvnieku pasaules aizgūtos salīdzinājumus, to vietā piedāvājot nestandarta metaforas, ar kurām tad varam, kā atzīst pats mākslinieks, «asociēt sevi vai apkārtējos».
Taču jaunā fiziognomika (jeb «mācība» par to, ka pastāv kopsakarības starp sejas vaibstiem un rakstura īpašībām) šajā gadījumā nemaz nav līdz galam atšifrējama. Vai nu tā ir mākslinieka viltība, vai pieklājība, bet šo saistību viņš nav atklājis, tikai nosaucis potenciālos tipus (sk. darbu nosaukumus, piemēram, Ziloņcilvēka galva, Pūcescilvēka galva u. tml.).
Acīmredzot «rakstura» jeb vērtējuma piešķiršana ir atstāta izstādes skatītāja ziņā, kuram, meklējot atbildi, tomēr būs grūti izvairīties no vieglas pašironijas, ko sniegs atziņa, ka nav jau nekā apšaubāmāka par to, kas tiek uzskatīts par «dabisku». Kā savulaik norādījis Rolāns Barts - tā patiesībā ir vēsture, kas uzdodas par dabu.
Atsauce uz Sola Levita 25. teikumu
Izstādes lakoniskajā anotācijā ir ieskicēti iespējamie darbu interpretācijas pavedieni, kas apmierinās gan psihoanalīzes piekritējus, gan dzīvnieku tiesību aizstāvjus. Savā mājaslapā Verners Lazdāns raksta, ka pēta cilvēka un dabas pretrunu pilno mijiedarbību, kur ieinteresētība, nostalģija un idealizēšana saduras ar atsvešinātību un nespēju atrast kopīgu valodu. Neviens no šiem redzējumiem nav dominējošs, drīzāk tie ir papildinoši, turklāt darbi ir gana pilnīgi un daiļrunīgi, lai varētu pat vispār iztikt bez «paskaidrojumiem». Tik un tā tur būtu vairāk par «īpašajiem mirkļiem» un «netveramām sajūtām» (šos vārdu salikumus reizēm var atrast dažādu izstāžu aprakstos).
Interesanti, ka kataloga tekstā mākslinieks norāda -«Iespējams, šajos tēlos jūs saskatīsiet to, ko es pats nebūšu ieraudzījis». Tā, protams, ir atsauce (apzināta vai ne) uz Sola Levita 25. teikumu no viņa Teikumiem par konceptuālo mākslu (tā tulkojumu latviešu valodā 2010. gadā izdevis kim?), proti, «Iespējams, ka mākslinieks nesaprot pats savu mākslu». Domājot par izstādi Nativus, gribētos piebilst, ka mēs nesaprotam arī paši sevi, un tas būtu vēl viens veids, kā uztvert cilvēkdzīvnieku mēmos skatienus.