Latvija var būt lepna ar sasniegto sabiedrības integrācijas jomā - tā pavēstījis Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Knuts Vollebeks. Patīkami jau un politiski noderīgi to dzirdēt, jo negludas attiecības ar nacionālajām minoritātēm Latvijai pārmestas visbiežāk. Tomēr vai nav tā, ka vēsturisku iemeslu dēļ integrācijas jēdziens Latvijā tiek traktēts sašaurināti? Un patiesībā ar integrāciju veicas ne visai, jo - iespējams, arī objektīvu iemeslu dēļ - mums ir zems iecietības līmenis?
Minoritātes statusā nonāk ne tikai citu tautību ļaudis, bet arī sociālas grupas. Attiecīgi jājautā, cik integrēti, respektīvi, kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi, nevis teju vai iekšējie ienaidnieki, Latvijā jūtas invalīdi, seksuālās minoritātes, nedziedināmi slimi cilvēki, reliģiskas grupas, zināmā mērā arī pensionāri? Sašķeltā sabiedrībā minoritātes statusā, pret kuru citi izturas ar nicinājumu vai nepatiku, var nonākt faktiski jebkura grupa, kurai tiek ar vieglu roku piešķirts vispārinošs vērtējums: «visi zog», «viņi negrib strādāt», «kāds no viņiem labums?» utt.
Arī nacionālo minoritāšu integrāciju, šķiet, sašaurināti traktē kā skolu, kultūras biedrību u. tml. skaitu. Nav šaubu, ka šīs struktūras ir vajadzīgas, tomēr starpnacionālās attiecības daudz būtiskāk ir atkarīgas no izjūtām sadzīves līmenī. Cik komfortabli mēs jūtamies blakus čigāniem, tumšādainiem cilvēkiem, musulmaņiem? Pieļauju, ka vairumā gadījumu atbilde ir: «Nu, kamēr viņi netraucē...» Bet kurā brīdī «netraucēšana» kļūst par «traucēšanu»?
Lai šīs rindas būtu kaut cik godīgas, jāatzīst, ka to autoram ar iecietīgumu veicas sliktāk, nekā vajadzētu. Lielā mērā tāpēc, ka cilvēkam vispār ir raksturīgi meklēt un kultivēt «svešā» tēlu, lielā mērā - tāpēc, ka krīt uz nerviem mūsdienu pārspīlētais multikulturālisms, kas prasa ne tikai akceptēt svešo, bet teju vai publiski slavināt to. Tomēr, ja atmetam šo samāksloto jūsmošanu par citādību, ir skaidrs, ka integrācija (citādo akceptēšana) ir ļoti nepieciešama. Nedomāju, ka to var panākt ar politiķu un ekspertu izstrādātām kampaņām. Lielāka loma jāspēlē baznīcai, kas diemžēl nereti vairāk nodarbojas ar pretnostādīšanu, nevis nenogurstoši atgādina, ka visi esam Dieva bērni. Arī tā sauktās sabiedrībā redzamās personas publisko telpu galvenokārt piepilda ar ārkārtīgi vērtīgiem stāstiem pašiem par sevi, jaukumiņiem, vai didaktisku kritiku par citiem, garlaicīgajai, grūti pārdodamajai iecietības tēmai metot līkumu.
Kad piefiksēšu, ka mazāk lietoju tādus vārdiņus kā «čurka», «urla» un «pid…ass», varēšu teikt, ka mans personīgais integrācijas līmenis ir uzlabojies.