Zīmīgi, ka Latvijas izlase Eiropas čempionātu atklās ar spēli pret Beļģiju, pret kuru sev tik neveiksmīgajā cīņā pabeidza iepriekšējo finālturnīru Slovēnijā, neizmantojot labu iespēju iekļūt labāko astoņniekā. Valstsvienības treneris Ainars Bagatskis ne reizi vien uzsvēris, ka profesionālajā sportā nav ne pagātnes, ne nākotnes, ir tikai tagadne, taču pagātnes mācības jāņem vērā. Ne jau beļģu spēks apturēja Latvijas skrējienu uz ceturtdaļfinālu, bet gan pašu nespēja izmantot savas iespējas uzbrukumā un trāpīt metienus no brīvām pozīcijām. Bet citu ieroču mums tovakar nebija.
Tieši ar to skaidrojams trenera Bagatska niknums pēc pēdējā pārbaudes spēlē šķietami pārliecinošās uzvaras pār Maķedoniju (85:69), jo, uz urrā metot tālmetienus, tika piemirsts spēles plāns aktīvāk nospēlēt uz groza apakšu. Protams, ja arī Eiropas čempionātā turpināsim mest pa 16 tālmetieniem ar teju piecdesmit procentu precizitāti, viss būs kārtībā, un lai no latviešiem baidās ne tikai Lietuva! Taču prakse rāda, ka tik drošu roku metienus noturēt ir teju neiespējami, un tad jau būs jārāda citas kvalitātes, lai izcīnītu svarīgas uzvaras.
Pagaidām šīs «citas kvalitātes», vispirms jau domājot par spēlētājiem groza apakšā, nav priecējušas ar stabilitāti, un šī iemesla dēļ mūsu centriem nav viegli nostiprināties augsta līmeņa Eiropas klubos. Tajā pašā laikā ir skaidrs - ja Latvijas basketbolisti lolo augstus mērķus ne tikai Rīgas grupā, garajiem spēlētājiem būs jāaizvada labākais turnīrs karjerā.