Tātad latiņa pacelta pietiekami augstu, lai mērķis būtu sasniegts tikai tajā gadījumā, ja no koncerta apmierināts aizietu pat visnīgrākais skeptiķis, turklāt apmierināts nevis ar to, ka guvis apstiprinājumu savām nebūt ne pozitīvākajām prognozēm, bet autores, pianistes, flautistes un laikam gan vienīgās savas paaudzes dziedātājas, kuru ir pamats dēvēt par dīvu, snieguma patiešām aizkustināts.
Nekad nav tāda pati
Linda Leen koncertu Dzintaru koncertzālē 4. septembrī, kurā atzīmēja savu piecpadsmit gadu jubileju uz skatuves, fiksēja ar vairākām kamerām, lai vēlāk to izdotu DVD. Tāpēc arī pirms koncerta, apklustot pēdējam zvanam, skaļruņos atskanēja nevis robota, bet, šķiet, pašas Lindas balss, laipni un rotaļīgi aicinot nekrist panikā, ja skatu aizsedz vīri melnā ar kamerām, «izslēgt mobilos tālruņus - check, neaizmirst atplaukt smaidos - check, un sveikt lieliskos mūziķus ar ovācijām - check!»
Neviena Lindas uzstāšanās, ja vien nenotiek vienas koncertsērijas ietvaros, nav tāda pati kā iepriekšējā. Viņa arvien atrod jaunus sastāvus, ar ko kopā pasniegt savas dziesmas. Savulaik uz skatuves bija vesels orķestris plus kādreizējie grupas Time After Time dalībnieki Kārlis Lācis, Kaspars Zemītis un Mārtiņš Linde. Bija spožs un lieliski saspēlējies sastāvs, kuram Linda pat bija devusi nosaukumu - The Grey Cardinals, ar kuru viņa uzstājās koncertzālē Palladium, atskaņojot joprojām topošā albuma dziesmas demo versijās, un pēc tam arī pērn uz festivāla Summer Sound lielās skatuves, negaidīti izkāpjot no tolaik piekoptā uzlecošo amerikāņu zvaigzni Žanele Monē atgādinošā tēla un parādoties kā pavedinoša izspūrusi blondīne - šāda frizūra pludmales ballītei piestāvēja labāk nekā augšup sasprausta stilizēta cope, kuras dēļ viņas bildei sociālajos tīklos līdzās kā vēl viena ūdens lāse tika likta mūsu dzejas klasiķe Aspazija.
Lindas labākās dziesmas skan, neievērojot hronoloģisku secību, jo labiem muzikāliem darbiem nav noilguma. Ieskanoties Not To Fall Again, ar kuru Linda reiz piedalījās Eirovīzijā duetā ar Arni Medni, šķiet, ka tūliņ būs tas svinīgais mirklis, kad uz skatuves pēc ilgas slimības atgriezīsies Mednis, diemžēl tas nenotiek, toties Linda pārsteidz publiku, daļu dziesmas nodziedot spāņu valodā.
Tomēr arī uztraucas
Šoreiz Lindas skatuves biedri ir jau minētais ģitārists virtuozs Kaspars Zemītis, ar kuru viņa koncertējusi daudz un kurš arī laiku pa laikam mikrofonā pateica kādu iepriekš sagatavotu joku par lielā mākslinieka garo pauzi vai dziesmu, kurā viņam «beidzot nekas nebija jādara», Štrausa stīgu kvartets un sitamo instrumentu speciālists Rihards Zaļupe. Pēdējais vienā brīdī iejutās arī diriģenta lomā, prezentējot fragmentu no savas topošās simfonijas, kas veltīta krusta karos ar Vācu ordeni XIII gadsimtā kritušajam Zemgales ķēniņam un brīvības cīņu vadonim Namejam.
Linda, protams, pēc šī skaņdarba atgriezās jaunā tērpā, kārtējo reizi iznākot no projekciju audekla lomā šoreiz netradicionāli ieliktās piķa melnās skatuves dzīlēm, skanot vētrainiem publikas aplausiem. Viņas balss ar gadiem iegūst briedumu un kļūst tikai baudāmāka. Brīži, kad tā drusku aizlūst, ir kā patīkamas trīsas raisošas novirzes no pārlieku gludā snieguma, lai publika nesāk garlaikoties un jūt, ka skatuves centrā ir dzīvs cilvēks, nevis dziedāšanas robots, kas nekad nekļūdās. Tāpat jūtams, ka Linda, kaut arī pašpārliecināta un daudzuprāt arī ļoti iedomīga būtne, kura krietni pārvērtē savas spējas, tomēr uztraucas un starp dziesmām brīžiem izskatās nedaudz apmulsusi. Linda Leen pavisam noteikti ir labāka par daļu to ārzemju dziedātāju, kuras uzstājas arēnās visā pasaulē, bet pagaidām to zinām tikai mēs. Un varbūt pat labi, ka tā, jo lielā šovbiznesa mašīna ir ļoti nežēlīga.