Pašlaik pieminam Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas 25. gadadienu. 1988. gada 8. oktobrī LTF sanāca uz savu pirmo kongresu, dienu pēc tam, kad Mežaparkā mītiņā bija pulcējušies tūkstoši un tūkstoši, lai pieteiktu savas kategoriskās prasības pēc pārmaiņām un paustu savu kategorisko neapmierinātību ar lietu stāvokli toreizējā Padomju Savienībā. LTF kļuva par šo pieprasīto pārmaiņu realizēšanas galveno motoru, to pārmaiņu, kuru rezultātā Latvija pēc piecdesmit okupācijas gadiem atguva savu neatkarību.
Protams, par divdesmit piecus gadus seniem notikumiem šodien katram var būt savas atmiņas, interpretācijas un vērtējumi. Piemēram, tīri labi varu iedomāties kādu neizpratnē raucam degunu, šodien pārlasot toreiz, 8. oktobrī, pieņemto LTF programmu. Tās preambulā cita starpā ir rakstīts: «Tagad ir radusies vēsturiska iespēja atbrīvoties no pagātnes smagās nastas, atdzīvināt sociālisma ļeņiniskos principus, veidot sabiedrību atbilstoši tautas interesēm.» Savukārt attiecībā uz valstiskumu vispārējo principu sadaļā lasām: «LTF iestājas par nacionālo attiecību konstruktīvu veidošanu uz ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās un līdztiesības principiem padomju valstu savienībā.» Un tālāk: «Latvijas Tautas fronte cīnās par staļinisma un neostaļinisma administratīvi birokrātiskās sistēmas demontāžu un PSRS pārvēršanu no centralizētas federatīvas valsts par suverēnu valstu savienību.»
Kas tas par sviestu! - varētu iesaukties kāds šodienietis.
Ir iespējams dažādi skaidrot šādu ierakstu Tautas frontes pirmajā programmā. Vienkāršākais izskaidrojums būtu, ka tas tika darīts, lai aizmālētu acis padomju represīvajām iestādēm un izvairītos no LTF izdzenāšanas un aizliegšanas, vēl pirms organizācija ir pietiekami pamatīgi organizatoriski izvērsusies un nostiprinājusies.
Tomēr ne tikai. Toreiz pieņemtā LTF programma ir pietiekami plašs un izvērsts dokuments, kas skar ļoti plašu aktuālo jautājumu loku. Un nav jābūt politoloģijas profesoram, lai, iepazīstoties ar šīs programmas sadaļām gan nacionālajos, gan demokrātijas, gan cilvēka un pilsoņu tiesību, gan ekonomikas un arī nacionālās kultūras jautājumos (visērtāk ar programmu un tā laika hronoloģiju ir iespējams iepazīties interneta vietnē Barikadopedija.lv), būtu acīmredzams, ka tas viss nu nekādi nav savienojams ar «sociālisma ļeņiniskajiem principiem» un nav izpildāms, esot par «suverēnu republiku PSRS ietvaros». Un ka tikai pašu uz demokrātijas un brīvās ekonomikas būvēta neatkarīga valsts var būt vienīgais loģiskais ietvars šādas programmas īstenošanai.
Kāpēc tad uzreiz ne par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu? Gļēvums? Var jau interpretēt arī tā. Bet varbūt ir godīgāk jāpaskatās pašiem uz savu vēsturi. Šodien mums katram gribētos domāt, ka visus piecdesmit okupācijas gadus ikkatra latviešu ģimene cēlās un gūlās ar neatkarīgas Latvijas valsts ideju sirdī. Bet, ja mēs tā domātu, tad stipri par zemu novērtētu komunistiskā režīma represiju, cenzūras un ideoloģisko melu mašinēriju. Veselas paaudzes bija izaugušas zem šīs mašinērijas papēža. Ar netīru dzelzs kulaku tauta tika šķaidīta un bija sadrumstalota. Mēs bijām partejiskie un bezpartejiskie, komjaunieši un disidenti, konjunktūristi un vienkārši darbarūķi, inteliģenti - dumpinieki un inteliģenti - pielīdēji, viltīgi kolhoznieki un vienkārši haltūristi, zinātnieki un čekas ziņotāji, padomju armijas virsnieki un dezertieri, sapņotāji un «reālisti» utt. u.t.jpr. Un tajā vēsturiskajā momentā Tautas frontes uzdevums nebija tautu šķirot. Uzdevums bija - nāciju atkal savilkt dūrē. Nemaz nerunājot par to, ka bija jāmeklē sabiedrotie arī Latvijā dzīvojošo cittautiešu vidū. Tieši tāpēc bija jāsāk ar ikkatram saprotamām un ikkatru uzrunājošām atsevišķa cilvēka un visas nācijas dzīves kvalitātes prasībām, ar vērtībām. Ar tām vērtībām, par kurām konsekventi iestājoties nepilna gada laikā Latvijas Tautas fronte neizbēgami nonāca pie skaidras un nepārprotamas prasības par neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu. Kaut kādā mērā viena saspiesta gada laikā tautfrontieši atkārtoja to ceļu, kuru mūsu valsts dibinātāji nostaigāja vairāk nekā desmit gados, - arī sākot ar ideju par lielāku Latvijas autonomiju Krievijas impērijas sastāvā. Tikai, protams, trešās atmodas laikā tas bija daudz vieglāk, jo neatkarīga Latvijas valsts jau de iure pastāvēja, tā bija jāatjauno de facto. Un arī tāpēc, ka tomēr bija cilvēki, kas cauri visiem okupācijas gadiem bija neatkarīgas Latvijas valsts ideju savā sirdī un prātā lolojuši.
Latvijas Tautas frontes pirmā programma bija vajadzīga, lai mēs skaidri iezīmētu, kāpēc mēs atjaunojam savu neatkarīgu valsti. Un daļēji tā pārapstiprināja tās vērtības, kāpēc Latvijas valsts vispār tika izveidota. Šo «kāpēc?» nedrīkstētu aizmirst. Nekad. Ne šodienas politiķi un valstsvīri, ne ikkatrs no mums. Gan tad, kad pieņemam politiskus lēmumus, veidojam valsts budžetus, kaut kur «integrējamies», gan tad, kad kravājam koferus aizbraukšanai. Varbūt tieši tāpēc jāpiekrīt Egilam Levitam un šis «kāpēc» nepārprotami jāieraksta mūsu Satversmes preambulā.