Memorial vadītājs Oļegs Orlovs paziņojis, ka atbildība par slepkavību gulstas uz Čečenijas prezidentu Ramzanu Kadirovu, kurš savukārt sola iesūdzēt Memorial tiesā par apmelošanu. Orlovs tieši neapsūdz Kadirovu slepkavībā, taču Kadirovs kā Čečenijas prezidents ir atbildīgs par drošības situāciju viņa pārvaldītajā teritorijā.
Cilvēktiesību ievērošana Krievijā nepieder pie valdošā režīma stiprajām pusēm, taču stāvoklis Čečenijā ir īpaši satraucošs. Pēc t.s. pretterorisma operācijas statusa atcelšanas Kadirovs pamazām kļuva par vienīgo noteicēju republikā. Spriedze Kadirova un Memorial aktīvistu attiecībās sāka pastiprināties pagājušajā vasarā pēc Kadirova neveiksmīgā mēģinājuma piejaucēt šo organizāciju. Notika saruna, kurā Kadirovs piedāvāja vai nu aizstāvēt cilvēktiesības kopā ar viņu, vai arī labāk nedarīt to vispār. Televīzijā parādījās sižets, kurā «galma» tiesībsargs pārmeta cilvēktiesību aizstāvjiem, ka tie darbojas vārdā nenosauktu naidīgu spēku interesēs un ka «viņi neredz pozitīvo».
Vēlāk Kadirovs vietējā televīzijā paziņoja, ka cilvēktiesību aizstāvji ir Čečenijas valsts un čečenu sabiedrības niknākie ienaidnieki un pret viņiem jācīnās tāpat kā pret kaujiniekiem. Tie bija nepārprotami draudi.
Kadirovs ne reizi vien klāstījis, ka viņa rīcību nenosaka parastie, bet gan īpašie «kalniešu likumi». Tieši pret šiem «likumiem» vērsās cilvēktiesību aizstāvji.
Čečenijas kalnu apvidos joprojām ir bruņotas grupas, un palaikam tās «parāda zobus». Kadirovs ir solījis Maskavai tās likvidēt, taču ar solījuma pildīšanu tā īsti nevedās.
Tad nu viņš lika lietā «kalniešu likumus» - sāka vajāt zināmo kaujinieku radiniekus, arī cilvēkus, kurus varēja turēt aizdomās par atbalsta sniegšanu kaujiniekiem. Tika nodedzinātas šo cilvēku mājas, pat pārstāts izmaksāt viņiem pensijas un sociālos pabalstus. Taču ir arī ļaunākas lietas. Sākuši pazust cilvēki. Visbiežāk - bez pēdām. Pirmajā pusgadā fiksēti 76 šādi gadījumi, pērn visa gada laikā - 47. Biežāk nekā citus gadus oficiālajos paziņojumos par sadur-smēs kritušajiem kaujiniekiem minēts, ka tie bijuši ārzemnieki. Mirstīgās atliekas nav kam izdot - un miers.
Ārpustiesas vajāšana, lai kādi ir tās rezultāti, tomēr ir pilnīgi nepieņemama parādība.Tieši par šiem nelaimīgajiem aktīvi iestājās cilvēktiesību aizstāvji. Viņi vāca un apkopoja informāciju, darīja to zināmu Memorial centram Maskavā, un šī informācija ieguva publicitāti, arī starptautisku.
Estemirova bija visaktīvākā. Draudēts ir visiem ar Memorial saistītajiem Čečenijas iedzīvotājiem. Nataļjai Estemirovai - visvairāk. Memorial aktīvisti tikuši piekauti, taču noslepkavots līdz šim nebija neviens. Ir pārkāpta principiāli svarīga šķirtne.
Estemirovu nolaupīja Groznijā, taču mirstīgās atliekas ar šautām brūcēm atrada Ingušijā. Lai uz turieni tiktu, jābrauc pa autotrasi Kaukāzs, uz kuras ir daudz kontrolposteņu, un ir vajadzīgi ļoti «stipri papīri», lai bez sarežģījumiem tiktu tiem garām. Kadirova režīmam bija slepkavības motīvs. Taču pašlaik tiesības uz eksistenci ir arī citai versijai - ka tas izdarīts, lai ieriebtu Kadirovam, iemaitātu viņa Krievijas Varoņa zvaigznes nēsātāja «gaišo tēlu».
Varbūt tā ir vienkārši sakritība, taču tieši slepkavības dienā cilvēktiesību aizstāvji gatavojās apspriest ieceri izveidot Čečenijā kara noziegumu tribunālu.
Slepkavību nosodījušas ASV un Eiropas Savienības (ES) valstis. Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs atzinis, ka slepkavība saistīta ar Estemirovas profesionālo darbību, kuru Medvedevs nosaucis par derīgu. Prezidents uzsvēris, ka slepkavība jāatklāj.
Jāteic gan, ka līdzīgus vārdus teica iepriekšējais prezidents Vladimirs Putins, kad 2006.gada 5.oktobrī (viņa dzimšanas dienā!) tika noslepkavota starptautiski pazīstamā žurnāliste un cilvēktiesību aizstāve Anna Poļitkovska. Ir aizturētie, bijusi pat tiesa, tikai nekas jēdzīgs no tā visa līdz šim nav iznācis, un perspektīva ir visai miglaina.
Tāpat kā Poļitkovska, arī Nataļja Estemirova bija starptautiski pazīstama cilvēktiesību aizstāve. Viņa bija pirmā Annas Poļitkovskas prēmijas laureāte, Eiropas Parlaments pasniedzis viņai Roberta Šūmaņa medaļu.
Protams, notiks izmeklēšana. Taču pēdējos gados Čečenijā tikuši nolaupīti aptuveni trīs tūkstoši cilvēku, bet tiesas piespriedušas tikai trīs notiesājošus spriedumus. Izmeklēšana, protams, notiks, tikai galīgi nav zināms, vai tā būs efektīva.