Patlaban interese izaugusi līdz ekstremālo dabas parādību pētniecībai nu jau doktorantūras līmenī un vēlmei palīdzēt attīstīties visai meteoroloģijas nozarei Latvijā. Viens liels darbs šajā sakarā jau paveikts - pēc stažēšanās vadošajā Eiropas meteoroloģisko satelītu izmantošanas organizācijā EUMETSAT Vācijā Zanita izveidojusi Baltijā pirmo satelītu klimata atlantu.
Vētrā neiet
Vides zinātnes speciālistam jāapgūst kaut kas no visa, kas saistās ar dabaszinībām, - meteoroloģiju, ģeoloģiju, hidroloģiju, ķīmiju, fiziku, arī likumdošanu vides jautājumos, cilvēkģeogrāfiju -, tāpēc studijas bija diezgan grūtas. «Brīžiem likās, ka visa ir par daudz, īpaši tad, kad jau biju sapratusi, kurā virzienā vēlos specializēties, bet kopumā, salīdzinot ar vides zinātnes studentiem citās valstīs, mums rezultātā ir ļoti plašs skats, mēs vairāk spējam spriest ne tik ļoti savā rāmītī, bet plašākās kopsakarībās,» Zanita salīdzina.
Tas viņai noderējis, arī pētot ekstremālās dabas parādības. Šī pētniecība nenozīmē, piemēram, stāvēšanu vētrā ar mērinstrumentiem rokās, tā vairāk ir laikapstākļu novērojumu datu analīze. Zanita gan centusies ar to vien neaprobežoties un pētījusi saikni kā starp ekstremāliem laikapstākļiem un atmosfēras cirkulācijas tipiem (cikloniem, anticikloniem), tā starp liela karstuma viļņiem un neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu skaitu.
Meteoroloģija ir joma, kas attīstās nepārtraukti un visai intensīvi, un tas Zanitai patīk un ļauj nekreņķēties par darba mīnusiem - sabiedrības dažkārt visai sterotipiskajiem priekšstatiem par sinoptiķiem, «kuri neko nespēj precīzi paredzēt». Zanita atceras, ka pirms septiņiem gadiem, kad viņa sāka strādāt par sinoptiķa palīgu LVĢMC, daudz kas bija jādara manuāli - jāaizpilda novērojumu žurnāli, jāapkopo informācija no novērojumu stacijām, lai to tālāk nodotu sinoptiķiem. Laika gaitā darba organizācija ir ļoti optimizēta, un tagad sinoptiķu palīgi ar roku vairs neko nedara, bet gan vairāk kontrolē visu automātisko sistēmu darbību. Patstāvīgi prognozēt laikapstākļus Zanita sāka, kad kļuva par sinoptiķi, bet, kopš pagājušajā vasarā atgriezās no stažēšanās Vācijā, vairāk pievērsusies klimatoloģijai, sinoptiķu apmācībām, metodiku izstrādei darbā ar satelītu datiem.
Bildes no kosmosa
Vācijā Zanita pavadīja deviņus mēnešus. EUMETSAT savām 30 dalībvalstīm ik gadu izsludina konkursu uz vienu stažiera vietu šajā organizācijā. Zanita pieteicās, šo iespēju ieguva un Darmštatē, sadarbojoties ar treneru komandu, kas izstrādā un vada apmācības satelītu meteoroloģijā visā pasaulē, mācījās, kā saviem kolēģiem labāk iemācīt pilnvērtīgi izmantot satelītu sniegto informāciju. Tāpat Zanita ķērās arī pie satelītu klimata atlanta veidošanas.
Satelītus meteoroloģijā pazīst kopš XX gadsimta 70. gadiem, tomēr, ja tolaik sinoptiķi varēja saņemt vienu no kosmosa uzņemtu bildīti reizi pāris dienās, tagad viņi var iegūt satelītu novērojumus ik pēc piecām minūtēm, turklāt par visu attiecīgo Zemes puslodi un ar iespēju katram 5x5 km punktam aprēķināt dažādus parametrus - saules radiāciju un mitrumu. «Tas viss ļoti paplašina iespēju redzēt, kas īsti notiek virs Latvijas, un virs tās notiek ļoti daudz kas,» Zanita saka, taču piebilst, ka strauji augošā satelītu meteoroloģija virszemes novērojumus pilnībā tomēr neizkonkurēs.
Arī ilggadīgo jeb klimata datu kopu, kas aptver satelītu sniegtu meteoinformāciju ilgākā laika periodā, pasaulē nu jau izstrādāts ļoti daudz, taču klimatologi, kam tās pamatā domātas, joprojām ir skeptiski, jo neviena no šīm datu kopām vēl nepārklāj 30 gadus, kas klimatoloģisku secinājumu izdarīšanai skaitās absolūtais minimums. Tiesa, šīs datu kopas labprāt izmanto privātā sektora uzņēmumi - piemēram, alternatīvās enerģijas ieguves jomā. Lai šos datus aktīvāk sāktu lietot arī klimatologi, EUMETSAT viņus intensīvi izglīto. Zanita gan skaidro, ka pārslēgties no darba ar līdz šim ierastajiem virszemes novērojumu datiem uz telpiskajiem satelītu datiem ir visai sarežģīti: «Tā ir pilnīgi cita opera - tas vairs nav Ekselis un darbs ar datubāzēm, bet daudzslāņaina vizuālā informācija.»
Tāpēc arī Zanitas izstrādātais satelītu klimata atlants (atrodams www.meteo.lv sadaļā Laika apstākļi) tapa, lai atbalstītu cilvēkus, kas tomēr vēlas sākt strādāt ar satelītu datiem, un lai radītu metodiku, kā to darīt. «Atlants ir vairāk demonstrācija - kā tas viss izskatās, ko no tā visa var iegūt. Un to var izmantot ne tikai sinoptiķi, bet ikviens. Piemēram, plānojot atvaļinājumu Itālijā, atlantā var paskatīties, vai konkrētajā mēnesī attiecīgajā vietā parasti līdz šim bijis saulains vai lietains,» Zanita stāsta.
Atgriezās izaicinājuma dēļ
Atlants nav vienīgais Zanitas ieguvums no stažēšanās EUMETSAT. «It kā esi no Latvijas, tāds maziņš un melns, bet tevi tur uzņem kā savējo, tu tur esi līdzvērtīgs. Tas ļoti izmaina attieksmi pret darbu kā tādu. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, man ir vairāk enerģijas kaut ko darīt, mainīt, uzlabot.» Zanita atklāj, ka būtu varējusi arī palikt EUMETSAT. «Taču tur pazūd izaicinājums. Ja tu šeit, Latvijas meteodienestā, iekustini kaut ko mazu, tu redzi rezultātu un jūti gandarījumu. Ir jomas, kurās Eiropai vēl līdzi netiekam, taču ejam maziem solīšiem. Savukārt lielā struktūrā, kur viss ir ļoti augstā līmenī, jāizdara kaut kas ārkārtējs, lai tas ko būtiski iespaidotu. Latvijā ieguldījums nozares attīstībā ir redzamāks, un tā arī ir mana lielākā motivācija, kāpēc vispār atbraucu atpakaļ,» teic sinoptiķe. Viņa arī piebilst, ka mazu valstu meteodienestu pārstāvji spēj labāk izprast, kas satelītu datu lietošanas apmācībās varētu būt nesaprotams jauniem datu lietotājiem. Daļēji tāpēc arī viņa pati saņēmusi lūgumu turpināt darbību EUMETSAT komandā, kas vada šādus kursus. Šopavasar Zanita dosies mācīt kolēģus Āfrikā, plānotas apmācības arī Krievijā un arī atsevišķi kursi tieši Baltijas valstu meteorologiem.
Stažējoties gūto pieredzi Zanita vēlas vēl aktīvāk nodot arī saviem darbabiedriem LVĢMC, tāpat viņa cer pabeigt doktorantūru. Savukārt kolēģu izglītošanu pasaulē Zanita uztver kā iespēju palaikam uzturēt sevi formā, tomēr nodarboties ar to vien negrib - dzīve uz koferiem esot pārāk nogurdinoša. Citās valstīs var arī pietrūkt iespējas ātri nokļūt pie dabas, kas līdztekus kultūras pasākumiem, kino un teātrim ir Zanitas iecienīts atpūtas veids. Ar zaķiem vien, ko viņa manījusi Darmštates pilsētas apstādījumos, tad būtu par maz.