gada konstitūciju, lai tādējādi parādītu kontinuitāti. Taču to nebija iespējams ieviest pilnībā, un tā pastāvēja sešas vai septiņas minūtes,» skaidro bijušais Lietuvas Republikas konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs, pašreizējais Viļņas Universitātes profesors Egidijus Kūris.
«Lietuvā mums arī bija 1922. gada konstitūcija, kas bija demokrātiska, bet pēc tam bija 1929. un 1938. gada konstitūcijas, kas kļuva arvien mazāk demokrātiskas,» stāsta E. Kūris. Divās pēdējās no minētajām konstitūcijām atspoguļojās tā laika valsts galvas Antana Smetonas autoritārisms. Pēc tam kad uz neilgu brīdi atjaunoja 1938. gada konstitūciju, Lietuvā spēkā stājās pagaidu valsts pamatlikums. «Aptuveni divarpus gadu mēs dzīvojām ar šo pagaidu konstitūciju, kura varbūt nebija augstākās kvalitātes,» Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas institūta vadītājs. Domājot par jaunu konstitūciju, kopumā tika piedāvāti gandrīz 20 atšķirīgi varianti, no kuriem viens līdzinājās 1939. gadā pieņemtajam, tomēr ideja par pilnīgi jaunu valsts pamatlikumu bijusi dominējošā. Jaunā Lietuvas konstitūcija pēc referenduma stājās spēka 1992. gadā.
Igaunija piedzīvoja stipri līdzīgu likteni kā Lietuva - 1920. gada pamatlikumu nomainīja 1933. gada konstitūcija, kurai aizstājēja radās 1937. gadā. «1933. un 1937. gada konstitūcijas radīja autoritāru, prezidentālu valsti. Parlamentam tajā tika ierādīta marionetes loma. [..] 1938. gada nebija demokrātiska, tāpēc bez lielām izmaiņām to nebūtu iespējams pieņemt atkal,» Dienai stāsta Igaunijas Cilvēktiesību institūta vadītājs Marts Nuts. Viņš uzsver, ka 1992. gadā pieņemtā konstitūcija ir pārmantojusi lielāko daļu no 1920. gadā ievērotajiem principiem.