Vakardienas valdības sēdes galvenais jautājums, ierasti vērtējot, bija punktu salikšana nākamā gada budžeta projektam. Tomēr ne mazāk nozīmīgas, manuprāt, bija debates par to, cik tālu institūcijas tikušas, gatavojoties patvēruma meklētāju uzņemšanai.
Jāatzīst, ka iespaids - ja patur prātā, ka šobrīd runa par indikatīvo plānu, kas vēl tuvāko divu nedēļu laikā tiks precizēts, - radās gluži labs. Valdībai daudz un daļēji pamatoti pārmesta muļļāšanās, bet MK sēdē 29. septembrī spriestajā, par laimi, maz bija tukšu frāžu, toties apsveicama gatavība dažādu ministriju pārziņā esošajām struktūrām sadarboties, nevis atkratīties no sabiedrībā pretrunīgi vērtētā jautājuma. Koordinētība, iespējams, ir pat būtiskāka nekā uzņemšanas programmu finansiālā puse, par kuru, starp citu, publiskajā telpā vēl pirms videotranslācijas beigām jau bija parādījies ne mazums neprecizitāšu (piemēram, «slavenie» 16 miljoni eiro). Jo pavisam cits sēdē skatāmais jautājums atklāja, kāda putra sākas, ja pārvalde vadās pēc principa «ne mana cūka, ne mana druva».
Tātad tika skatīts Iekšlietu ministrijas informatīvais ziņojums par to, kas notiek ar termiņuzturēšanās atļauju (TUA) piešķiršanu, kuram teorētiski - jo tas nevedina nedz ierobežot, nedz veicināt šo procesu - domstarpības izraisīt nevajadzēja. Bet izraisīja, turklāt jāuzsver, ka sava taisnība ir gan kultūras ministrei, gan premjerei. Proti, Melbārde pamatoti norādīja, pat ja ļaudis, kuri TUA saņēmuši, Latvijā pastāvīgi neuzturas, to skaits - gandrīz 16 tūkstoši - ir pietiekami liels, lai Latvijas valstij nebūtu pilnīgi vienalga, vai viņi kaut minimālā līmenī kaut ko zina par šo zemi, vai un kā viņi te integrējas. Savukārt Straujuma tikpat loģiski minēja, ka cilvēkiem, kuri spējīgi iegādāties TUA, vajadzētu spēt pašiem apmaksāt, piemēram, latviešu valodas apguvi. Tad izrādās - pareizāk sakot, ministri sakās kaut ko par to dzirdējuši -, ka vispār valsts šādu finansējumu tam tomēr piešķir jau tagad. Īsi sakot, atklājas, ka kaut kas notiek pilnīgā pašplūsmā - tiek tērēta nauda mērķim, par kuru valdības locekļiem nav vienprātības. Pat ja runa nav par lielu summu, tas ir nejēdzīgi.
Šādu stilu turpināt nevajadzētu. Viens no, manuprāt, reālākajiem riskiem ir šāds: kamēr iesaistītās puses slīpē un pucē rīcības plānu (tas teikts bez ironijas), kavējas nepieciešamo iepirkumu (nepieciešamiem infrastruktūras ierīkošanas darbiem, tulku u. c. speciālistu pakalpojumiem) izsludināšana, un pirmie patvēruma meklētāji ierodas, pirms iepirkumu procedūras (ar kuru pastiepšanu garumā esam bēdīgi slaveni...) beigušās, un tad gan mēs esam pamatīgā ķezā.