Iespēju Viesītē, kuru vietējie paši dēvē par pensionāru pilsētiņu, nav daudz, pie dzīvības to šobrīd uztur arodvidusskola, vidusskola un vietējā pašvaldība, kas te ir lielākie darba devēji. Pēdējā gada laikā bezdarbnieku rindas papildinājuši slēgtās Viesītes novada Elkšņu pamatskolas darbinieki, kokapstrādes uzņēmuma _Ošukalns_ atlaistie strādnieki, izformētā Imigrācijas dienesta nodaļa, slēgtais šūšanas cehs pilsētas centrā.
Citas iespējas nav
Divu bērnu māmiņu Daigu Anufrejevu satiekam pie Viesītes kultūras pils katlumājas sienam slotas. Jauna, glīta, labi kopta sieviete, taču atšķirībā no daudziem vienaudžiem nekautrējās ņemt rokā slotu un iet slaucīt arī ielu, jo citas iespējas šobrīd nav, bet par ģimeni jārūpējas. Apguvusi friziera un pavāra iemaņas, māk šūt, strādājusi par pārdevēju veikalā un nebaidījusies no smagā slaucējas darba govju fermā, bet šobrīd darbu uz vietas jau kādu laiku atrast vairs nevar. «Vienu brīdi pat domāju par došanos uz ārzemēm, taču esmu pastrādājusi Zviedrijā un zinu, ko tas nozīmē. Negribas projām, un arī bērnus atstāt nevaru, kaut tepat jau ir vecāki, kas mums ļoti palīdz. Aizbraukušo te ir ļoti daudz - gan tādi, kas devušies projām ar visām ģimenēm, gan tādi, kur bērni atstāti radu apgādībā. Zinu arī, ka Jēkabpilī, Rīgā ir lielākas iespējas atrast darbu, taču aizbraukt ir ļoti grūti,» stāsta Daiga, kuras vienīgie ienākumi šobrīd ir bērnu kopšanas pabalsts un tagad arī 100 latu lielā stipendija, ko jaunā sieviete saņems, iesaistoties Eiropas Sociālā fonda, nodarbinātības dienesta un vietējās pašvaldības īstenotajā projektā bezdarbniekiem.
No darba nevairās
Viesītes novada izpilddirektors Alfons Žuks stāsta, ka darbu šajā pusē allaž bijis grūti atrast un pēkšņs bezdarba vilnis Viesīti nav skāris, jo te nekad neesot bijuši lieli uzņēmumi, kuriem īsā laikā būtu bijis jāatlaiž krietns pulks strādnieku, taču arī desmit zaudētu darbvietu pilsētā ar nepilniem trīs tūkstošiem iedzīvotāju ir būtiska problēma. Līdz ar to bezdarbnieki te bez kurnēšanas iesaistās dažādos nodarbinātības dienesta un pašvaldības īstenotajos projektos, lai kaut nedaudz nopelnītu. Pašvaldība ir gandarīta, ka saistībā ar tā saukto simtlatnieku projektu vismaz 50 cilvēkiem sešus mēnešus var piedāvāt darbu un iztiku.
Arī Dienas uzrunātie bezdarbnieki nenoliedz, ka šodien jāizmanto katra iespēja, taču 100 latu lielo stipendiju dēvē par valsts algu aploksnē, jo, nemaksājot sociālo nodokli no šīs summas, jūtas sociāli neaizsargāti - šo laiku neskaita darba stāžā, tas neļauj iekrāt nostrādāto laiku, lai atkal pretendētu uz bezdarbnieka pabalstu, kā arī negarantē slimības pabalsta saņemšanu slimības gadījumā, tā šo darbu var tikai zaudēt.
Taču no piedāvātā darba vēl neviens nav atteicies. Dažviet Latvijā dzirdēts, ka sociālajos pabalstos un dažāda veida palīdzībā var saņemt vairāk, tāpēc netrūkst to, kas no šā darba un stipendijas atsakās, bet ne Viesītes novada sociālā dienesta vadītāja Sarmīte Matačina, ne nodarbinātības inspektore Viesītē Brigita Stepa vēl ne no viena vietējā neesot dzirdējusi, ka nieka 100 latu dēļ neesot vērts rauties. B.Stepa piebilst, ka ir pat cilvēki, kas ilgu laiku bijuši bez darba, taču nav reģistrējušies kā bezdarbnieki, bet tagad nokārtojuši visas formalitātes un labprāt strādātu arī par 100 latiem. Strādātgribētāju ir vairāk nekā izveidoto darbvietu, līdz ar to veidojas rinda un pašvaldība plāno pieprasīt papildu darbvietas, ja vien tam būs pieejams finansējums.
Atspaids pašvaldībai
Pašvaldības darbos norīkotos bezdarbniekus redz daudzviet pilsētā un novada pagastos - viņi tīra grāvjus un ceļmalas, ieziemo puķudobes, grābj lapas, strādā skolā, bērnudārzā un baznīcā. Diena gan novēroja, ka šo ļaužu darbā nav manāma ne īpaša steiga, ne piepūle, šī darba dēļ te uz pusēm neraujas, taču darbu vadītāja Astrīda Krūmiņa piebilst - klāt nevienam nav jāstāv. Alfons Žuks, 16 gadu esot pašvaldības deputāta statusā un tagad novadā ieņemot izpilddirektora amatu, novērojis, ka laikā, kad darbu varēja dabūt vieglāk, uz pašvaldību nāca tādi, kuri tā īsti nemaz negribēja strādāt un apzinīgums viņiem krietni piekliboja, taču tagad tie patiešām ir cilvēki, kuri zaudējuši darbu un jebkādus ienākumus un ir gatavi izmantot katru iespēju. Lai gan gadoties arī pa kādam, kurš paspēj gan sociālajā dienestā saņemtās pārtikas pakas aiz stūra lēti iztirgot, gan pilsētas sakopšanai sasietās slotas vietējiem noandelēt.
«Taču lielākā daļa bezdarbnieku turas pie šī darba, un pēc pirmās stipendijas saņemšanas vēl neviens nav pazudis. Man pašam par lielu pārsteigumu, strādā arī tie, par kuriem mani brīdināja, ka viņi jau nu noteikti nebūšot strādātāji,» saka A.Žuks un nenoliedz, ka bezdarbnieku iesaistīšana šajos darbos pašvaldībai ir arī iespēja bez lieliem ieguldījumiem paveikt to, ko citkārt par saviem līdzekļiem tā nevarētu izdarīt.