Beidzoties politisko aprindu vasaras brīvlaikam, vairākas politiskās grupas, cik nojaušu, sajutušas nepieciešamību pārdomāt savu piedāvājumu. Šajā pieļāvumā nav ironijas, jo zināma intelektuāla piepūle ir noderīga. Tālākais ir mēģinājums iezīmēt metodoloģiju, kuru lietojot specifiskos akcentus katra grupa jau var pievienot atbilstoši savai izpratnei.
Iespējams, būtiskākais aspekts šajā metodoloģijā. Saprast, ka identitātes iezīmēšana vienlaicīgi nozīmē arī nošķīrumu, pozīciju «pret» kaut ko. Ja mēģinām sagrābstīt prātā palikušo par dažādu Latvijas partiju programmu un citu retorikas formu saturu, tad jāsecina, ka atšķirīgā tur bijis maz, toties bezgala daudz tāda, par kuru var teikt - kurš tad ir pret to, kurš tad to neuzskata par vēlamu? Intuitīvi liekas, ka šis «pozitīvisms» ir sevi izsmēlis, jo vairs nav arguments, lai vēlētājs nosliektos par labu konkrētai politiskajai grupai. Jā, ir iegājies uzskatīt, ka akcents uz «pret» nav «konstruktīvs», tas tiek apzīmēts kā šķeļošs, konfrontējošs utt. Tomēr, manuprāt, šodienas un tuvākās nākotnes realitāte ir tāda, ka indivīda politisko aktivitāti var pamodināt, simboliski izsakoties, klauvējot pie tā, kas viņam nepatīk, kas viņam liekas drauds viņa vērtībām. No metodoloģijas viedokļa nav lielas nozīmes šobrīd, tieši kas ir šis mobilizējošais «pret» - vieniem tas būs, viņuprāt, pieaugošais provinciālisms un fobijas, citiem, tieši pretēji, risks «izšķīst» globālajās tendencēs, vēl kādam sajūta, ka «nekas vispār nenotiek». Savukārt, ja politiskā grupa ir nodefinējusi savu «pret», tad tai jāapzinās, ka konfrontācija ir neizbēgama un pat nepieciešama. Ja tādas nav, nav arī ticamības «pret» patiesumam. Manuprāt, viens no vispārējā apnikuma iemesliem ir tas, ka vēlētājiem ir pamatotas aizdomas par t. s. politiskās cīņas uzspēlētību, falšumu.
Iepriekš minētais nozīmē, socioloģijas žargonā izsakoties, optikas maiņu. Vairs nekādu «pozitīvo vīziju». Šis vārdu savienojums liecina, ka tā izteicēji redz sevi kaut kur malā no vēlētājiem. Turklāt vēlētāji arī zina, ka visbiežāk tā ir tukša muldēšana. Jaunā optika - mēs esam vienos ierakumos. Pret kaut ko (seko politiskās grupas izvēle, ko te novietot). Ir bieži dzirdēta tēze, ka pēc Latvijas iestāšanās ES un NATO esot zudis lielais «mērķis» un nu tas jāformulē. Un tad sākas kārtējā muldēšana. Mērķis, uzdevums ir noturēties pret kaut ko, aizstāvēt konkrētajai sabiedrības daļai būtisko. Ja kādam šāda tēze liekas populisms vai - zeme, atveries! - «trampisms», tad atgādināšu, ka runa šī teksta ietvaros ir par politiskās mobilizācijas efektivitāti, nevis par to, kas ir labskanīgāks dzejā - sonets vai triolets?