Padomju armija, kā zināt, 1940.gada 17.jūnijā iznīcināja šo valsti. Pēc 1944.gada 13.oktobra padomju armija un aiz tās atnākusī čeka vajāja un nogalināja ikvienu, kas tiecās šo valsti atjaunot. Nespējot salauzt tautas pretošanos, 1949.gadā padomju karaspēks aktīvi līdzdarbojās, lai deportētu uz Sibīriju 43 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem 96% bija latvieši. Varbūt būsiet ievērojis, ka latvieši neizrāda pārāk lielu entuziasmu svinēt «padomju atbrīvošanu». Iespējams, aina būtu citāda, ja atbrīvotāji pēc atbrīvošanas būtu atgriezušies savā dzimtenē. Taču padomju armija te palika 50 gadu, un nebūt ne tādēļ, lai stimulētu Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Šajos 50 gados latviešu īpatsvars Latvijā tika samazināts līdz visu laiku zemākajam līmenim. Pretējs process notika ar krievvalodīgo kopienu. Rīgā tās īpatsvars pieauga no 10% uz 60%. Domāju, piekritīsiet, bez pastāvīgas padomju armijas klātbūtnes diez vai tas tā būtu noticis. Labi saprotu, kāpēc Latvijas krievvalodīgās kopienas līderi reanimē jebkurus ar PSRS armiju saistītos svētkus. Tie ir identitātes svētki. Ja nebūtu padomju armijas, nebūtu arī Latvijas kolonizācijas un šodien tik kuplas un pilnasinīgas krievvalodīgās kopienas Latvijā. Taču latviešiem tie nav svētki. Un nevis tāpēc, ka latvieši būtu fašisti, kā to skaidro Krievijā, bet tāpēc, ka pēc «padomju atbrīvošanas» mūsu tauta gandrīz tika iznīcināta. Kā Rīgas mērs Jūs varat turpināt godāt PSRS armiju visās atbilstošajās gadadienās. Taču ziniet, ka daudzi, arī es, to uztver kā klaju necieņas izrādīšanu latviešu tautai, kurai padomju armija, tāpat kā vācu nacisti, atnesa iznīcību un postu.
Necieņas izrādīšana
Edvīns Šnore, LU vēstures doktorants