Ierasts, ka, pieminēta citu Eiropas Savienības (ES) valstu kontekstā, Latvija parasti ir sērdienītes statusā. Taču ne ūdens resursu ziņā. Pirmkārt, mēs varam lepoties ar labākās kvalitātes pazemes ūdeni. Tikpat laba situācija vēl ir tikai Lietuvā. Otrkārt, Latvijas upju stāvoklis novērtēts kā piektais labākais ES. Taču ir arī virkne problēmu - Latvijā nav ilgtermiņa plānošanas un netiek noteikts, kādas saimnieciskās darbības var veikt uz ūdens vai to malās, līdz ar to zūd upju bioloģiskā daudzveidība un saimnieciskais potenciāls. Tāpat, piemēram, uzņēmumam, kas noplūdina rūpnieciskos notekūdeņus, ir vieglāk samaksāt soda naudu, nekā ieviest tehnoloģiski labākas iekārtas.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) atzīst, ka tās rīcībā esošie finanšu instrumenti nesniedz specifisku atbalstu ūdeni taupošu tehnoloģiju ieviešanai. Latvijas iedzīvotāji arī netiek mudināti taupīt ūdeni mājsaimniecībās - VARAM to pamato ar faktu, ka ūdens patēriņš uz vienu iedzīvotāju Latvijā esot viens no zemākajiem Eiropā - 100 litru dienā. Vidējais ES līmenis ir 150 litru, bet visvairāk tērē spāņi - gandrīz 300 litru dienā uz iedzīvotāju.
Gausā atdzīvināšana
Uz to, ka valstī trūkst politiskās gribas ko mainīt, norāda arī pilsoniskie aktīvisti, taču vairums vides aizstāvju aktivitāšu vērstas uz citām vides tēmām, jo ūdens resursu problēma neesot «akūta». Izņēmums ir Baltijas jūras jautājums, ko periodiski aktualizē dažādas kampaņas. Pēdējā laikā plašākā - Spēks ir tīrā jūrā, kuras ietvaros iedzīvotāji tiek aicināti parakstīt petīciju, lai aicinātu varas pārstāvjus veidot Latvijas dabai un Baltijas jūrai draudzīgu lauksaimniecību, kas būtiski samazinātu fosfātu un nitrātu noplūdes.
Jāpiebilst, ka Latvija nav galvenā vaininiece pie tā, ka jau sestā daļa Baltijas jūras ir «mirusi». Lielāko kaitējumu tai gadu gaitā nodarījušas Zviedrijas un Somijas ražošanas industrijas un intensīvā lauksaimniecība - jūrā ieplūstot pārāk daudz barības vielām, savairojušās aļģes, kas pūstot patērē ūdenī esošo skābekli. Šī iemesla dēļ dzīvie organismi plašos Baltijas jūras apgabalos nespēj izdzīvot. Savukārt pēc Zviedrijas Vides pārvaldes iniciatīvas izveidota starptautisku ekspertu komanda atzinusi, ka Baltijas jūras lielākā problēma esot fosfora piesārņojums. No mājsaimniecībām jūrā nonāk ceturtā daļa fosfātu, kas ir viena no visplašāk izmantojamajām mazgāšanas līdzekļu sastāvdaļām - tie mazina ūdens cietību, taču netiek pilnībā attīrīti no notekūdeņiem. Stokholmas Universitātes jūras pētnieki aprēķinājuši, ka fosforu saturošu veļas pulveru tirdzniecības aizliegums par 20 procentiem samazinātu Baltijas jūrā nonākušā fosfora daudzumu.
Iedzīvotāju uzmanību šai problēmai centās pievērst biedrība homo ecos:, sociālajā kampaņā Latvija - zaļākā valsts pasaulē uzdodot retorisku jautājumu, vai Latvija var tiekties pēc minētā statusa, ja tās krastos ir piesārņota jūra. homo ecos: vadītāja Santa Krastiņa Dienai norāda, ka daudzās nozarēs lielākais uzsvars joprojām likts uz ekonomisko aspektu, bet vides jautājumi paliek otršķirīgi: «Būtu jāpieņem lēmums, no kā esam gatavi atteikties vides labā, un katram indivīdam jāapzinās, ka viņš ietekmē mūsu jūras stāvokli - gan iegādājoties noteiktas preces, gan mēslojot zemi.»
Trešdien, 2. jūlijā, uz Lietuvas-Latvijas piekrastes robežas sākās vērienīgākā Baltijas jūras un Latvijas piekrastes aizsardzības kampaņa Mana jūra 2014. Tās ietvaros dalībnieki mēro ceļu gar jūras piekrasti, izglītojot vietējos iedzīvotājus un mērot piesārņojuma līmeni.
Zeķes no tīkliem
Tikmēr citur Eiropā metodes ir daudz skaļākas un inovatīvākas. Piemēram, Nīderlandes nevalstiskā organizācija Healthy Seas iedzīvotāju uzmanību jūras piesārņojumam pievērš ar otrreizējās pārstrādes pieeju - no jūrām izvilktiem izlietotiem zvejas tīkliem viņi ražo neilona diegu. Organizācijā darbojas desmitiem brīvprātīgo nirēju, kuri izvelk zvejas tīklus no Ziemeļjūras, Adrijas jūras un Vidusjūras, un tie tiek pārstrādāti neilona diegā, no kā tiek ražotas sporta zeķes. Savukārt to pārdošanas rezultātā iegūtie līdzekļi tiek ieguldīti darbības paplašināšanai un citās ar jūras saudzēšanu saistītās aktivitātēs. Šī kampaņa jau kļuvusi globāla, jo vairāki itāļu un amerikāņu dizaineri no zvejas tīklu diega radījuši sporta kreklu un peldkostīmu kolekcijas.
Savukārt Beļģijas galvaspilsētā Briselē no netīrumiem un vielām, kas radušās notekūdeņu attīrīšanas procesā, ražo bioplastmasu un biogāzi. Tas notiek ūdens attīrīšanas stacijā Aquiris, kas 2007. gadā uzcelta pēc pilsētas pārvaldes pasūtījuma, lai attīrītu 1,4 miljonu iedzīvotāju radītos notekūdeņus. Bet 2011. gadā pēc ilgstošiem pētījumiem tika sperts solis uz priekšu un no kanalizācijas attīrīšanas rezultātā iegūtās masas turpat stacijā sākta bioplastmasas un biogāzes ražošana. Aquiris vadītājs Marks Rigāls to dēvē par atbildi izaicinājumam, ar ko saskaras Eiropas sirds - ierobežotiem tīra ūdens resursiem.
Tarifu pātaga
Tikai trīs procenti no Eiropā izlietotā ūdens tiek atstāti otrreizējai izmantošanai, Dienai atklāja Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta Ūdens nodaļas vadītāja Henrieta Fērgemana. Latvijā 2012. gadā ūdens atkārtoti visvairāk izmantots apstrādes rūpniecībā - teju 90 procentu, bet vislielākie ūdens izšķiedēji ir lauksaimnieki - viņi atgriezeniskajās sistēmās izmantojuši tikai 0,04 procentus šī resursa. «Lauksaimniecībā tiek izmantoti 60% visa ES patērētā ūdens, taču atbildīgu tā izmantošanu ar tarifiem regulēt nav iespējams, tāpēc jādomā par citiem mehānismiem. Savukārt paaugstinot ūdens tarifus, varam mudināt mājsaimniecības taupīt ūdeni un domāt ilgtermiņā, ne tikai par šābrīža ērtībām,» norādīja H. Fērgemana. VARAM informē, ka Latvijā tas tuvākajā laikā nenotiks, jo daudzās pašvaldībās mājsaimniecībās ar zemākiem ienākumiem maksājumi par ūdenssaimniecības pakalpojumiem bija tuvu vai pat sasniedza maksimālo vispārpieņemto robežu. Tajā pašā laikā industrijas racionāli izmantot ūdeni tiek motivētas ar dabas resursu nodokļa palīdzību - tas jāmaksā visiem, kuri diennaktī iegūst vairāk nekā 10 kubikmetru virszemes vai pazemes ūdeņu.