Racionalitāte, kas tradicionāli tiek pierakstīta Ratnikam, šoreiz palikusi darbu tehnoloģiskajā stadijā, kur bez prātīguma nevar, īpaši darbojoties digitālā vidē. Tomēr darbi iespaido negaidīti emocionāli. Izstādītas divas projekcijas vai pareizāk - trīs projekcijas, kas veido divus darbus. Vienā redzam, kā balta līnija zīmē pati sevi, regulāros astoņniekos aizpildot laukumu, kas no abstrakta ažūra tīklojuma pamazām pārvēršas ornamentālās zīmēs un tad izgaist pavisam. Vai gluži otrādi - parādās pavisam.
Otrs darbs ir galvenais pārsteiguma iemesls. Tas izskatās kā viens attēls, bet ir divas gandrīz vienādas kustīga attēla projekcijas ar dažu kadru starpību. Iedomātā telpiskā vidē kustas divas riņķa līnijas, noteiktos stāvokļos krustojoties vai uz īsu brīdi esot gluži paralēli. Visa tā kustība sākas un beidzas, un atkal sākas, proti, tā ir sacilpota kustība.
Iepriekš sarunā ar mākslinieku samērā bikli jautāju, vai manas emocionālās asociācijas nav galīgi garām. Biklums laikam radies no veciem aizspriedumiem par mākslu, kuras materiāls ir visādi man nesaprotamas izcelsmes digitāli resursi. Izrādījās, ka arī viņš pats bijis pārsteigts par pirmatnējiem emocionāliem stāvokļiem un to attiecībām, ko iedarbina askētiskā, bezkaislīgā, gluži abstraktā projekcija.
Nav ne jausmas, kā tas nākas, tomēr, nevarot atraut acis no abu riņķu bezcerīgajiem tuvināšanās un vēl visādu attiecību mēģinājumiem, jutu aizkustinājumu, kāds mēdz rasties no gluži analogas ēras mākslas darbiem, turklāt drīzāk no literatūras jomas… It kā digitālo cilpu vietā gar acīm, caur galvu un vispār caur mani plūstu kāds mākslinieciski augstvērtīgs teksts, kas brīžiem ir tik jaudīgs, ka gribas iepauzēt, nolikt grāmatu un atpūsties. Laikam nesenā pieredze ar Sandro Veronēzi Rāmā haosa lasīšanu būtu puslīdz labs piemērs. Tomēr no Ratnika apļiem nekāda atpūta nesanāk, kopā ar Clausthome (Laura Vorslava un Ģirta Radziņa) skaņdarbu cilpas ievelk monotonā, meditatīvā, taču dīvaini tēlainā apcerē.
Kaspars Podnieks izstādījis trīs lielas fotogrāfijas - iestiklotas un kārtīgi ierāmētas ģeometriskos rāmjos. Tajās redzams mākslinieks un viņa vecāki uz ierastās ikdienas vides fona. Mamma kūtī, tēvs uz lauka pie traktora un dēls darbnīcā, kas pilna ar visu, ko nu mūsdienās mākslai vajag, ja tai nevajag datoru, proti, traktoriem, trosēm un citiem skaistiem krāmiem.
Savienoto trauku likums, ar ko autors skatītāju mulsina anotācijā, darbos uzrunā diezgan skaidri - attēlos redzamos cilvēkus saista asinsradniecība. Ģeometrisko figūru iespējamiem tulkojumiem šoreiz neesot nekādas nozīmes, svarīgi, ka tie savietojoties veido cits citu.
Tiem, kas redzējuši iepriekšējos Kaspara Podnieka darbus, hidraulisko pacēlāju pieminējums anotācijā pastiprina aizdomas, ka arī šais attēlos cilvēki nav iecelti ar fotošopu, bet atrodas tur kaut kādā mistiskā, bet noteikti analogā un ļoti svarīgā veidā. Acīmredzami šoreiz nekādi perspektīvas likumi nevarētu aiz cilvēkiem aizslēpt pacēlājus ar visu traktoru un ēnām. Izrādās, mākslinieks konstruējis un metinājis speciālus kronšteinus ar atbalsta vietu kājām. Šoreiz viss bijis jāizplāno īpaši rūpīgi, jo vecākiem taču sešu metru augstumā jājūtas droši.
Venēcijas biennālei Kaspars esot pieteicis projektu, kurā visi drustainieši (tā viņš viņus sauc) tiktu «iecelti» dzimtajā vidē. Kaut arī ne Venēcijā, bet tas tikšot pamazām īstenots - ar amatnieciski grodu, racionālu pieeju mums visiem izdalot noslēpumaino patiesību par cilvēkiem šajos un citos Drustos.