Tie ir daži no iemesliem, kurus vērienīgajā ārzemju latviešu un valstspiederīgo aptaujā minējuši tie, kuri atbraukuši atpakaļ uz Latviju. Taču lielākā daļa to neplāno darīt.
Tuvāko piecu gadu laikā Latvijā vēlas atgriezties tikai 16% no 118 valstīs aptaujātajiem 14 068 tautiešiem, bet 30% vairs nedomā braukt atpakaļ, liecina Latvijas vēsturē lielākās ārzemēs dzīvojošo aptaujas rezultāti. Tā esot arī Eiropā lielākā ārpus valsts mītošo iedzīvotāju aptauja, kurā izmantots Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējums. Diasporas pētījumu pirmdien prezentēja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki Inta Mieriņa, Inese Šūpule un Mārtiņš Kaprāns, kā arī LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans. Aptaujā izmantoti arī sociālie tīkli, latviešu mediji ārvalstīs, kā arī populārākie Latvijas interneta portāli. Sešās valstīs ir veiktas 2000 paplašinātās intervijas.
Jūtas piederīgi Latvijai
Pētījuma autori minēja, ka pēdējo desmit gadu laikā no Latvijas ir aizbraukuši 220 000 Latvijas iedzīvotāju un šis skaitlis turpinot palielināties. No vairāk nekā 14 000 aptaujāto 40% varētu apsvērt iespēju atgriezties, pastāvot zināmam nosacījumu kopumam - ar to domāts arī labi atalgots darbs un sociālā stabilitāte. Taču tiem, kas Latvijā ir pārdevuši īpašumus un iekārtojušies mītnes zemē, uzaicinot pie sevis arī ģimeni, jau būtu grūtāk kaut ko mainīt arī tad, ja Latvijā minētie priekšnoteikumi rastos. Daudzās ģimenēs savā starpā jau sarunājas angliski, un tas sarežģītu iekļaušanos latviešu skolās. No aptaujātajiem gandrīz pusei Latvijā vēl ir mājoklis vai zeme. Aizvien populārāks kļūstot arī transnacionālais dzīvesveids - 24% jūtas kā pasaules pilsoņi, kuri padzīvo te vienā, te citā valstī, atbrauc uz Latviju un atkal dodas projām, atzina pētījuma autori.
Lielākā daļa aizbraukušo - arī tie, kas neplāno atgriezties, - tomēr jūtoties piederīgi Latvijai. Tādi ir 71%, divas trešdaļas regulāri seko līdzi ziņām par Latviju, izteikti lielākajai daļai te ir palikuši draugi, daudzi regulāri sazinās ar mājās palikušajiem tuviniekiem. Pētījums liecina, ka 63% atzīmē Jāņus un gandrīz tikpat klausās arī latviešu mūziku. «Es nesapratīšu, kas ir viņu Raimonds Pauls un viņu Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Mēs vienmēr paliksim svešie, iebraucēji,» ir atzinis kāds aptaujātais. Tajā pašā laikā arī Latvijā šie cilvēki vairs nejūtas gaidīti.
Neuzticas valdībai
«Pārsteidza, cik ļoti liela daļa neuzticas Latvijas valdībai, jo ir pārliecināti, ka valdību cilvēki ārpus Latvijas neinteresē,» atzina I. Mieriņa. Ar valdību cilvēki saprotot visu valsts varu, sākot ar katru politiķi, partijām un beidzot ar Saeimu. Skalā, kurā bija jāizvēlas atbilde desmit punktu sistēmā, 56% atzīmējuši, ka viņu uzticēšanās valdībai atbilst nullei. Par reemigrācijas plānu neko nebija dzirdējuši 59%. I. Mieriņa pieļāva, ka neuzticēšanās valdībai ir saistīta arī ar emocionāliem faktoriem, kad ir tā dēvētā zaudēto māju sajūta, jo nav jau tā, ka nekas nebūtu darīts. «Reemigrācijas plāna mērķis ir nevis atgriezt lielas masas atpakaļ Latvijā, bet gan palīdzēt tiem, kuri vēlas braukt atpakaļ,» sacīja I. Šūpule. Viņa minēja, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir izstrādājusi speciālu adaptācijas plānu, ir arī atbalsta pasākumi latviešu valodas apguvei. Vairākās interneta vietnēs ir pieejama tautiešiem nepieciešamā informācija. Taču reemigrācijas plāns ir vairāku ministriju komptencē, bet nav viena atbildīgā.
Ar pētījumu ir iepazinusies arī Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija, kuras priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis (NA) uzskata, ka diasporas jautājums jāskata arī kontekstā ar globālo konkurenci. Viņš jau vairākkārt esot teicis, ka problēma ir nevis tā, ka daudzi latvieši ir ārzemēs, bet tā, ka latviešu skaits Latvijā kritiski samazinās. «Par Elīnu Garanču un Zemgu Girgensonu neviens neuztraucas, ka viņu nav Latvijā. Ir daudzi, kas var sevi profesionāli apliecināt ārpus valsts un dot labumu Latvijai,» teica I. Latkovskis. Viņa vadītā komisija regulāri sadarbojas ar diasporas organizācijām. Katru gadu tiek organizētas arī konferences. Taču ļoti maz tautiešu iesaistās diasporas organizācijās, un līdz ar to viņus ir grūti sasniegt un uzrunāt. Jau vairākkārt rakstīts, ka deputāti arī individuāli dodas pie tautiešiem ārzemēs - jo īpaši pirms vēlēšanām. Taču pārsvarā tas notiek par saviem līdzekļiem. Deputāti iepriekš teikuši, ka Saeimas komandējumus var piešķirt braucieniem, kas saistīti ar parlamentāro sadarbību, nevis pasaulē izkaisīto latviešu apceļošanai. Dažuprāt, tā varētu būt pat vērtīgāka nekā komandējumi, kurus parlamentārieši paši dažkārt raksturojuši kā politisko tūrismu.