Blaumaņa Indrāni jauneklīgās izrādes komandas pārlikumā skan, kā šodien rakstīti. Abu pušu taisnības - gan to, kas saprot, ka sētai vajag košuma, un grib paturēt patriarhālās varas grožus, gan arī to, kas savu ģimeni - sievu un bērnu - tur augstāk par vecākiem un vēlas lauku sētai teju industriāla vēriena uzplaukumu, - ir gana asas un negantas. Spriedze un nepacietība valda gan paaudžu, gan seksuālajās attiecībās. Izrādes pirmā daļa ir daudzveidīga drāma, kurā vispārinājumu ienes vien Dzudzilo skandināviski funkcionālā, elegantā scenogrāfija, kas etnogrāfiskos rekvizītus uzstūmusi istabaugšā. Otrā daļa ir negaidīti, pārsteidzoši atšķirīga: ievietojot vecos Indrānus ne pirtiņā, bet muzejiskā stikla vitrīnā izcirtuma vidū (to veido fotosienas) un pievienojot aktieriem mikrofonus, režisors mēģina drāmu vērst antīkajai dramaturģijai līdzīgā traģēdijā, kur sadzīves konflikti nav no svara - nāve ir neizbēgama, dzīves pavērsieni nav novēršami. Scenogrāfa koncepts brīžam sāk dominēt pār režijas ideju, arī Blaumaņa psiholoģiski oderētais teksts ne viscaur pakļaujas šādai interpretācijai, un pirmajā cēlienā lieliskie aktieri - vecie Indrāni Leonīds Lencs un Svetlana Šiļajeva - krīt gluži liekā patosā. Tomēr šie Indrāni liek no jauna ieraudzīt Olgu Ņikuļinu (Ieva), Jekaterinu Frolovu, ļoti labi arī Aleksandrs Maļikovs jaunā Indrāna un Kārlis Krūmiņš Noliņa lomā. 5 5 5 5 5
Elmāra Seņkova iestudējums liek domāt ne par psiholoģiskiem, bet eksistenciāliem jautājumiem, skatot izrādes varoņus un situāciju it kā no tālāka skatpunkta. Vēstījums veidojas ne par paaudžu atšķirīgo mērķu un principu sadursmi, bet gan par pasauli, kurā destrukcija un nežēlība veido pašus pamatus un indivīda iekopts mikrokosmoss ir tikai ilūzija, kas tiks izpostīta un atņemta, iemetot biedējošā haosā: Svetlanas Šiļajevas Indrānu mātes aklums un Leonīda Lenca Indrāna slimība iezīmējas kā traģēdijas kategorijas, bet Reiņa Dzudzilo scenogrāfijas transformācijas veido būtisku izrādes vēstījumu. Tādas zīmes kā vērienīga izcirtuma panorāma un plakāts, kas vēsta par brīvu vietu reklāmai, nekļūst par bakstīšanu ar pirkstu acī, jo izrāde nav didaktiska, drīzāk - bez eksaltācijas faktus konstatējoša. Varoņu rīcība nav attaisnota, meklējot smalkus psiholoģiskus motīvus. Aleksandra Maļikova Edvarts ir no seksa atkarīga lupata, ko paverdzinājusi Olgas Ņikuļinas Ieva. Absolūtais ļaunums parādās ainā, kad Daņilas Maligina Edžiņš pakļauj kameras nesaudzīgajai acij savu aklo vecmāmuļu. Aktieru ansamblis darbojas mērķtiecīgā vienotībā. Īpaši izceļams Kārļa Krūmiņa Noliņa un Jekaterinas Frolovas Gustes duets.